gothic-1317139_1280

Ko mums māca pasakas

Visiem bērniem ļoti patīk pasakas, it īpaši tādas, kur notiek dažādas burvestības. Brīnumi, aizraujošs sižets liek bērnam fantazēt, viņš tā aizraujas ar šo nodarbi, ka pilnībā aizmirst par skriešanu un skaļām spēlēm, viņš aiztur elpu un gaida brīnumus, kuri var notikt jebkurā brīdī. Bet vai pasakai ir tikai izklaidējoša loma? Zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka pasakai ir arī audzinošā lomā un ne jau par velti tautas gudrība, pasaku formā, tika nodota no paaudzes uz paaudzi.

Pasaka – tas ir mazs, pasaules uzbūves modelis.

Mazulim, šī pasaule, kurā viņš ir ieradies, ir pavisam sveša, viņš to nepazīst un no visa baidās. Visvieglāk, viņam iepazīties ar pasauli palīdzēs pasaka, visdažādākie atgadījumi un piedzīvojumi, dažnedažādie sižeti un visjautrākie stāsti liks viņam dodies interesantā piedzīvojumā, kura vārds ir – dzīve. Bet runājot par pasaku, gribas teikt, ka tā nav tik vienkārša un naiva, kā mums kādreiz liekas, jo tikai dažās lapas pusēs tā ir spējīga uzburt gan reālo pasauli, gan izdomāto, gan labus varoņus, gan ļaunus varoņus, dīvainus, runājošus putnus un dzīvniekus. …un prot uzburt brīnumus, tas ir svarīgi ne tikai pasakai, bet arī bērnam, tam tic, bez ierunām un tātad tic arī pasakai…

Kādas noderīgas mācību stundas mazulis var iegūt klausoties mammas pasaku?

Pasakas māca, ka pasaule tiek iedalīta labajos un sliktajos cilvēkos, dzīvniekos un pārējās radībās, bet labo vienmēr ir vairāk, viņiem vairāk veicas un viņi vairāk uzvar pār ļauno, bet sliktajiem – neveicas.

Pasaka palīdz veidot pozitīvā varoņa tēlu – stipru, drosmīgu, gudru, tādu, kuram var uzticēties un kurš vienmēr atnāks palīgā, ja ir notikusi nelaime.
Pasakas māca nebaidīties no grūtībām. Pasakās galvenais varonis vienmēr tiek galā ar jebkuru, viņam uzticētu darbu, lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka tas darbs nu nekādi nav paveicams. Svarīga loma, šajā procesā ir tam, ka varonis ir pārliecināts par sevi, viņš ir drosmīgs un viņam vienmēr palīdz draugi.
Pasakas māca, ka dzīvē draugi ir daudz svarīgāki par naudu. Visdrošākais veids, kā iegūt labu draugu – nenovērsties no viņa grūtā dzīves mirklī. Pasaku varonim vienmēr ir daudz draugu: cilvēku, putnu, zvēru, zivju un tas ir tāpēc, ka viņš grūtā brīdī viņiem vienmēr palīdz un viņi, savukārt, neatstāj nelaimē savu glābēju. Tā pasakas varonim rodas daudz maģisku palīgu.

Pasaka māca nevērtēt cilvēku pēc viņa ārējā izskata. Visās pasakās trešais tēva dēls vienmēr ir muļķītis, bet vai viņš patiešām tāds ir? Pasakā noskūpstīta varde pārvēršas par skaistu princesi, bet krupis – par skaistu, gudru princi.

Pasaka māca arī to, ka labi padarīt darbu, ne vienmēr sanāk ar pirmo reizi. Pasaku varonim, bieži vien, sanāk trīs reizes iet pie ļaunā Pūķa vai pie kāda cita pasaku varoņa un viņa neatlaidība vienmēr vainagojas ar panākumiem.

Pasakas māca mīlestību pret vecākiem. Varonis, kurš izpilda mātes vai tēva uzticēto darbu , vienmēr tiek vērtēts vairāk, nekā viņa nepaklausīgie brāļi un māsas. Tieši viņi, pasakas beigās saņem mantojumā pusi no karaļvalsts.

Pasaka satur apslēptu, neuzmācīgu morāli: nedrīkst mānīt, nedrīkst būt skopam, nedrīkst zagt, melot un nedrīkst nodot draugus.

Galvenais pasakās ir tas, ka tās māca, ka labsirdība, godīgums vienmēr atgriežas pie tiem, kuri palīdz citiem, ka labais vienmēr uzvar ļauno. Bet vai tad tas nav ideālās pasaules modelis?

Šīs mācību stundas bērni saņem intuitīvi un uztver tās ļoti vienkārši. Viņi labprāt dzīvo brīnumu pilnajā pasaulē un grib tajā atgriezties atkal un atkal, bet kādreiz, paši izdomā savu brīnumu zemi. Tautas māksla palīdz mazulim attīstīties, attīstīt iztēli un valodu.

margarita staraste

Margarita Stāraste no cita skatījuma

Visiem pazīstamā un mīļotā māksliniece, bērnu grāmatu autore, Margarita Stāraste ir dzimusi 1914. gada 2. februārī, Vladimirā, agronoma Jāņa Barvika ģimenē. Kādreiz bērnībā, Margaritas Stārastes, tēvs pats sapņoja kļūt par mākslinieku, bet viņa sapņi nepiepildījās, tāpēc viņš īpaši rūpīgi un centīgi rūpējās par savu meitiņu. Viņam bija ļoti svarīgi, lai mazajai Margaritai vienmēr būtu zīmuļi un papīrs, tāpēc viņa, kādreiz par to smējās un teica, ka zīmēt viņa esot iemācījusies daudz agrāk, nekā staigāt.

Vecāku ģimenē viņa bija vienīgais bērns un viņai bieži gadījās vienai pašai palikt mājās. Mamma viņai stāstīja ļoti daudz pasaku un tad, kad viņa mājās bija palikusi viena, viņa bieži spēlējās ar dzirdēto pasaku tēliem, bet vēlāk sāka izdomāt tos pati. Tā radās visskaistākie pasaku tēli – fejas, mazie sniegavīriņi, rūķīši, Zīļuks. Visus savus izdomātos tēlus Margarita zīmēja uz papīra un tad, kad viņai bija 28 gadi iznāca pirmā viņas grāmata “Pintiķu ciema iemītnieki”, kurā viņa atspoguļoja savu izdomāto rūķu dzīvi. Margaritas dzīvē bija daudz, daudz pasaku un ilustrāciju, kartiņu, kuras tika zīmētas Līgo svētkiem, Lieldienām, Jaunajam gadam.

Nav jau brīnums, ka cilvēkam, kurš raksta pasakas, kuram ir izdomas pilna iekšējā pasaule, kurš zīmē iztēli rosinošus zīmējumus, arī paša dzīve, kādā brīdī ir kā pasaka.

Līdz kara sākumam Margarita mācījās Mākslas akadēmijā, pie tā laika pazīstamajiem māksliniekiem Vilhelma Purvīša, Jāņa Kugas un Konrāda Ubāna.

Sākot ar 1937. gadu Margarita Stāraste ir piedalījusies izstādēs. Vienā no izstādēm, kura notika Šveicē, māksliniece iepazinās ar puisi vārdā Gerrits Bordevīks, kurš arī bija ieradies Šveicē, lai pilnveidotos.

1939. gadā Margarita un Gerrits saderinājās, iepazinās viens ar otra vecākiem. Laimes pārņemtā Margarita aizbrauca uz mājām, lai paņemtu mantas…bet atgriezties Holandē viņai vairs neizdevās, jo bija sācies karš… Viņi izmisīgi rakstīja viens otram vēstules, bet ne viens, ne otrs tās nesaņēma, jo pastā tās vienkārši pazuda. Tā viņi pazaudēja viens otru no sava redzes loka un viņiem likās, ka uz mūžu. Margarita apprecējās ar koktēlnieku Kārli Stārastu, arī Gerrits apprecējās.

Bet, patiesai mīlestībai ir savi, neizdibināmi ceļi. Dzīvē gadījās tā, ka Margarita izšķīrās ar vīru un palika viena, arī Gerritam liktenis bija lēmis palikt bez sievas un 1979. gadā, ar Sarkanā Krusta palīdzību viņš sameklēja Margaritu. Atjaunojās sarakste, bet savienot savas dzīves kopā, viņiem neizdevās, Jo Gerritam bija iespēja atlidot uz Latviju, bet padomju valdība nedeva Margaritai iespēju doties uz Holandi un tikai 90. gadu sākumā Margarita savāca savas mantas un devās ciemos pie Gerrita, un laimīga tur ciemojās astoņus gadus.

Margarita ļoti baidījās no tikšanās ar Gerrita bērniem un mazbērniem, bet viņai bija ļoti patīkami, kad tikšanās reizē viņi izstāstīja, ka ir izauguši ar viņas zīmējumiem, kuri karājās piestiprināti pie viņu gultiņām. 1933. gada 7. jūlijā Margarita un Gerrits apprecējās.
Margarita un Gerrits daudz ceļoja, pavadīja kopā daudz, neaizmirstamu mirkļu. Vīrietis, kurš savu mīlestību bija saglabājis vairāk nekā 50 gadu, bija ārkārtīgi uzmanīgs un mīlošs vīrs.
Viņu laime turpinājās 8 gadus, līdz kamēr nelaime nepiemeklēja viņu mājās, jo Gerrits nomira no sirdslēkmes, uz savas mājas sliekšņa. Pēc vīra nāves Margarita atgriezās Dzimtenē.

Par savu dzīvi Margarita saka, ka tā viņai esot visu laiku sagādājusi daudz pārsteigumu. 85. gadu jubilejā māksliniece tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu Ordeni, viņu ir apciemojusi prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.

Mākslinieces ilustrētās un sarakstītās grāmatas ir priecējušas, priecē un priecēs vēl daudzas, jo daudzas paaudzes, bet pati māksliniece atvadījās no mums 2014. gada 18. februārī.

Attēls no kasjauns.lv

marks tvens

Marks Tvens

Semjuels Lenghorns Klemenss, kurš gan labāk ir pazīstams ar pseidonīmu Marks Tvens, bija amerikāņu rakstnieks, humorists un lektors, kurš ir dzimis 1835. gada 30. novembrī, bet miris 1910. gada 21. aprīlī, 74 gadu vecumā.

Marka Tvena rakstu darbi pārstāv tādus literatūras žanrus kā daiļliteratūra, bērnu literatūra, satīra, esejas, kā arī literatūras klasika. Marka Tvena populārākie darbi ir “Toma Sojera piedzīvojumi” (1876. gads), “Princis un ubaga zēns” (1881. gads), kā arī “Haklberija Fina piedzīvojumi” (1885. gads).

Savas dzīves laikā Marks Tvens bija plaši pazīstams cilvēks, kurš bija draugos ar prezidentiem, uzņēmējiem, rakstniekiem un māksliniekiem ne vien Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī Eiropā. Savu atpazīstamību Marks Tvens izpelnījās ar savu asprātību un spēju rakstīt satīru. Marks Tvens bija tik talantīgs humorists, ka tad, kad viņš aizgāja aizsaulē, populārais amerikāņu laikraksts “The New York Times” viņu nodēvēja par “amerikāņu dižāko humoristu viņa vecumā”, savukārt ietekmīgais amerikāņu rakstnieks Viljams Folkners viņu nosauca par “Amerikas literatūras tēvu”.

Marks piedzima mazā pilsētiņā – Floridā, kas atrodas Misūri štatā, kur viņa vecāki – Džons Māršals un Džeina Klemensi – bija apmetušies uz dzīvi pie Marka mātes tēvoča, bagātā Džona Kvarla, kam piederēja ne vien veikals un ferma, bet arī apmēram 20 melnādaini vergi. Marks bija priekšpēdējais jeb sestais no septiņiem bērniem, tomēr tikai viena māsa (Pamela) un divi brāļi (Orions un Henrijs) izdzīvoja līdz pilngadībai. Mārgareta, Bendžamins un Plezents nomira, būdami vēl bērni.

Kad Markam bija vien 4 gadi, pāris mēnešus pēc viņa māsas Mārgaretas nāves, Marka ģimene pārcēlās dzīvot uz Hanibalu, kas ir Misisipi upes ostas pilsēta. Ikdienas dzīve, ko Marks novēroja Hanibalā kalpoja par lielisku pamatu vienam no viņa slavenākajiem gara darbiem, proti, “Toma Sojera piedzīvojumi”, kas tika sarakstīts salīdzinoši vēlā M. Tvena vecumā. Jāpiebilst, ka tajā laikā Misūri vēl pastāvēja verdzības laiks, kas ir bieži tiek aprakstīts temats šajā un citos viņa darbos.
Par Marka dzīvesbiedreni kļuva Olīvija Lengdona Klemensa, kas nodzīvoja salīdzinoši īsu mūžu – no 1870. gada līdz 1904. gadam, dāvājot Markam trīs meitas – Sūziju, Klāru un Džeinu.

Interesanti, ka Marks piedzima divas nedēļas pēc tam, kad Haleja komēta bija nonākusi perihēlijā, bet nomira dienu pēc tam, kad Haleja komēta bija atkārtoti šķērsojusi perihēliju. Vēl īpašāku šo faktu padara M. Tvena teiktais viņa biogrāfijā: “Es atnācu ar Haleja komētu 1835. gadā. Tā atkal ieradīsies nākošgad (1910. gadā) un es domāju doties ar to prom.” Tā kā šis fakts nav izdomājums un nejauša sagadīšanās, bet gan mistiska sakritība, kas, šķiet, paliks tāda vienmēr.

bernu filmas

Mūsdienu digitālās pasakas

21. gadsimts noteikti ir informāciju tehnoloģiju laikmets, kur visas dzīves jomas lēnām sāk pāriet uz internetu sākot no vienkāršas rēķinu nomaksas līdz dažādu preču un pakalpojumu pirkšanai. Un arī grāmatu lasīšana vairs tik daudz nenotiek tikai un vienīgi no papīra, bet mūsdienu planšetes un e-lasītāji ir devuši daudz un dažādas jaunas iespējas, kur vairs līdzi nevajag staipīt smagu papīru kalnu, bet digitālā formātā ir iespējams paņemt līdzi tūkstošiem grāmatu. Tieši tāpēc arī bērniem pasakas un stāsti aizvien mazāk un mazāk tiek rakstīti un veidoti grāmatās bet sāk pārveidoties tieši uz digitālajiem mēdijiem. Mēs taču visi zinām, kā pasakas mums bērnībā patika ne tikai rakstītā formātā, bet gan arī audio formātā, jeb tā sauktās audio pasakas, kuras tika ierunātas kasetēs un vēlāk diskos un arī tika atskaņotas pa radioaparātiem. Bet nu, kad aizvien izplatītāki paliek gan datori, gan planšetes gan arī telefoni, tad arī pasakas sāk kļūt digitālas un cilvēki sāk izmantot dažādus veidus, kā padarīt pasakas interaktīvas un tādā veidā piesaistītu mūsdienu bērnus, lai viņi tās skatītos un klausītos.

Mūsdienās viss notiek lielākoties tieši tikai ar digitālajiem mēdijiem un mūsdienu jaunatne jau no pašiem pirmajiem savas dzīves gadiem sakaras gan ar telefoniem gan datoriem gan arī citām līdzīgām ierīcēm un viņi pie tām ir pieraduši tieši tāpat, kā mēs pieradām skatīties televizoru un klausīties radio tieši tāpēc arī lasīt grāmatas viņiem var likties nelietderīga laika kavēšana, jo lasot nav iespējams uzņemt tik daudz informāciju, kā skatoties filmas, un datorā spēlējot interaktīvās spēļu pasakas. Mūsdienu bērnu filmas ir ļāvušas atveidot visas senās pasakas pavisam citā gaisotnē un bērniem sniegt papildus šo pasaku atveidojamu ar dažādu maņu palīdzību gan vizuālo gan skaņas un 3D kinoteātros pat arī kustību un smaržu atveidojumu. Un noteikti, ka jau tuvākajā nākotnē būs iespējams mums katram mājās izmantot 3D vizuālos mēdijus ar jaunākajām 3D brillēm un citām līdzīgām lietām.

Nākotnē pasakas un pasaku stāstīšana noteikti, ka būs kaut kas pavisam savādāks, kā mēs to varam iedomāties, jo jau tagadējās 3D tehnoloģijas paver izklaidei un izglītībai pavisam jaunas iespējas un tas tā arī ir ar bērnu pasakām un stāstiem, jo visam ir jāiet līdzi laikam, pretējā gadījumā neviens arī negribēs šīs pasakas skatīties vai klausīties, jo vienkārši tās nebūs pietiekoši stimulējošas, jo viss pārējais mūsdienu pasaulē tikai visu laiku iet uz priekšu un attīstās! Interesanti būs paskatīties, kā mūsdienu bērni izaugot izturēsies un kāda būs viņu domas par to, kā tajā laikā jau viņu bērni skatīsies un uzņems šādus pašus materiālus, jo tad noteikti ka viss jau būs vēl pavisam savādāk!

pixar

Pixar animācijas studijas

Pixar animācijas kompānija ir viena no viszināmākajām animācijas studijām, kas tika aizsākta 1986. gadā kā Lucasfilm studijas vizuālo efektu laboratorija. Pixar mērķis jau no paša sākuma bija izveidot pilna garuma animācijas filmas ar datoru, kas kompānijas dibināšanas laikā nemaz nebija iespējams jo datoru tehnoloģijas bija vēl tā teikt autiņbiksītēs. Bet gadu gaitā Pixar studijai ir izdevies izveidot jau 15 pilna garuma animācijas filmas un pirmā no tām bija Rotaļlietu stāsts 1995. gadā. Pixar kompānija kopā ar visām savām filmām ir nopelnījusi aptuveni 9.5 miljardus ASV dolāru un tas ir vidēji 627 miljoni par katru uzņēmuma veidoto filmu.

Pixar uzņēmuma dibinātāji ir Edwins Catmuls, Alvijs Smits un Stīvs Džobs, kur pirmie divi ir patiesie dibinātāji bet Džobs sākotnēji bija tikai investors, bet viņa loma kompānijas tālākā attīstībā bija ļoti liela un tāpēc viņš arī tiek uzskatīts par līdz dibinātāju. Sākotnēji Pixar studija bija mazs kolektīvs Lucasfilms kompānijā, kurā bija šie divi dibinātāji un vēl daži līdzīgi domājoši cilvēki, kuri palīdzēja Džordžam lukasasam un viņa filmu studijai izveidot daudzas no mūsdienu filmu veidošanas grafiskajiem elementiem. Sākotnēji šī grupa strādāja tikai pie programmatūras bet vēlāk jau viņiem nācās arī darboties pie datoru veidošanas un kad Stīvs Džobs tika atlaists no Apple kompānijas viņš PIXAR uzņēmumā investēja 5 miljonus savas naudas, lai atdalītu to no Luccasfilm filmu studijas. Pēc Stīva ienākšanas uzņēmumā sākotnēji PIXAR ražoja ļoti dārgus datorus, kas bija domāti dažādu attēlu un video veidošanai un apstrādāšanai, bet tā, kā šos datorus neviens negribēja pirkt, Džobsam nācās investēt vairāk un vairāk savas naudas līdz viņa 50 miljonu investīcijas ieguva viņam kontroli pār uzņēmuma akcijām un tātad arī darbības virzienu. Pixar turpmākā darbība tika koncentrēta tieši uz animāciju veidošanu sākot ar dažādiem maziem klipiņiem lai iegūtu atpazīstamību un tad tika noslēgts līgums par 26 miljoniem dolāru ar Disneja studiju par 3 pilna garuma filmu radīšanu, kur pirmā filma bija Rotaļlietu stāsts, kur panākumi tad arī padarīja Pixar par to uzņēmumu, kāds tas ir šodien. Tieši pēc rotaļlietu stāsta izlaišanas Pixar akcijas tika kotētas un Pixar beidzot ieguva pietiekoši daudz līdzekļus lai sāktu paši savu pilna garuma filmu veidošanu. Tālāk jau 2006. gadā Pixar kompānija tik pārdota Disneja filmu studijai par 7.4 miljardiem dolāru, kas padarīja Stīvu Džobsu par lielāko Disneja filmu studijas akcionāru un par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Pixar palika, kā Disneja apakš studija saglabājot visus vecos darbiniekus un pa lielam Disneja filmu studija ļāva Pixar rīkoties, kā tie vēlas, kas tad arī noveda mūs pie tik daudz un brīnišķīgām filmām.

Pēdējā no Pixar izlaistajām filmām ir Prāta spēles, kuras veidošana izmaksā aptuveni 175 miljonus dolāru, bet kas jau līdz šim ir nopelnījusi 850 miljonus un ir viena no visu laiku vispelnošākajām multfilmām pasaulē.

Kad Pixar kompānija izlaiž jaunu multfilmu tā vienmēr ir aizraujoša un arī liek aizdomāties, un tādā veidā rada skatītājam gan vizuālo gan garīgo apmierinājumu, kāpēc tad mums visiem arī šīs filmas patīk.

zils verns

Žils Verns

Žils Gabriels Verns ir dzimis 1828. gada 8. februāri, bet miris – 1905. gada 24. martā. Žils Verns bija franču rakstnieks un ir zināms kā viens no zinātniskās fantastikas žanra aizsācējiem literatūrā. Žils Verns ir autors vairāk nekā 100 romāniem, lugām, īsajiem stāstiem, kā arī vēsturiskajiem un ceļojumu aprakstiem. Žila Verna literatūras darbi ir tulkoti vairāk nekā 140 pasaules valodās, kas padara viņu par visvairāk tulkoto rakstnieku pasaulē.

Populārākie Žila Verna piedzīvojumu romāni ir “Piecas nedēļas gaisa balonā”, kas sarakstīts 1863. gadā, “Ceļojums uz Zemes centru”, kas sarakstīts 1864. gadā, “Kapteiņa Granta bērni”, kas sarakstīts 1868. gadā, “Ceļojums ap Mēnesi”, kas sarakstīts 1869. gadā, “20 000 ljē pa jūras dzelmi”, kas sarakstīts 1870. gadā, “Astoņdesmit dienās ap zemeslodi”, kas sarakstīs 1873. gadā, kā arī daudzi citi romāni. Vairākus gadus pēc rakstnieka nāves tika atrasts romāna “Parīze XX gadsimtā” manuskripts, kas sarakstīts 1863. gadā.

Žils Verns studēja licejā, kurā studēja latīņu valodu, bet, kad viņš sasniedza 20 gadu vecumu, tēvs viņu aizsūtīja uz Parīzi mācīties par juristu. Neskatoties uz to, ka šī profesija Vernu ģimenē tika mantota, Žils sapņoja kļūt par rakstnieku. Parīzē Žils iepazinās ar Aleksandriem Dimā, ar jaunāko kļūstot par labiem draugiem, bet vecākajam palīdzot Žilam uzsākt rakstnieka karjeru. Parīzē Žils aizrāvās arī ar teātri un sāka sacerēt komiskas vodeviļas. Žila iedvesmas avots bija Viktora Igo darbi. Paralēli radošajām nodarbēm Žils strādāja par žurnālistu, rakstot rakstus par zinātniski populārām tēmām. Vēlāk Žils sāka veidot interesantu zinātnisko faktu kartotēku, no kuras vēlāk izveidojās romāns “Piecas nedēļas gaisa balonā”. Šis darbs guva negaidītus panākumus. Liela daļa Žila nākamo darbu arī kļuva populāri, savu slavu nezaudējot pat mūsdienās.

Kā liecina dažādi avoti, Žila personība esot bijusi sarežģīta – neskatoties uz to, ka viņš izstaroja dzīvīgumu un bieži jokoja, patiesībā viņš esot bijis kautrīgs un vislabāk jutās, kad bija viens, rakstīja vai zvejoja Lamanšā.

Neskatoties uz to, ka Žils bija audzināts katolicismā, no 1870. gadā viņš pievērsās deismam, kas tika atspoguļots arī vairākos viņa romānos.

No 1886. gada Žils mocījās pastāvīgās sāpēs kājā – atgriežoties mājās, viņa 25 gadus vecais, psihiski nelīdzsvarotais brāļadēls, sagaidot Žilu mājās uz mājas sliekšņa, iešāvis viņam kājā. Lode netika izņemta, un rētas sagādāja nerimstošas sāpes.

Pēc mātes nāves Žila darbi kļuva arvien depresīvāki. 1888. gadā Žils iesaistījās politikā, kur tika ievēlēts Amjenas pilsētas domē un, kalpojot 15 gadus, veica vairākus uzlabojumus.

1902. gadā Žils kļuva teju akls, bet neatlaidīgi turpināja rakstīt grāmatas, diktējot tās, līdz pat pašai nāvei 1905. gadā.

astrida lindgren

Astrīda Lindgrēne

Astrīda Anna Emīlija Lingrēne (dzimusi Ēriksone) bija zviedru rakstniece, kura īpaši pievērsusies bērnu daiļliteratūras radīšanai. A. Lindgrēne dzimusi 1907. gada 14. novembrī, bet mirusi 2002. gada 28. janvārī 94. gadu vecumā.

  • A. Lindgrēnas dzimtā pilsēta ir Vimmerbī, Zviedrijā, bet šo sauli tā pametusi, jau dzīvojot Zviedrijas galvaspilsētā, Stokholmā.
  • A. Lindgrēne ir dzimusi un augusi Smolandes zemnieku ģimenē. A. Lindgrēnes tēvs un māte – Sāmuels Augusts un Hanna – iepazinās jau agrā bērnībā, bet apprecējās tikai pēc 17 gadiem. A. Lindgrēnei bija vēl viens brālis un divas māsas. Daudzās no A. Lindgrēnes sarakstītajām grāmatām ir attēlotas viņas pašas ģimenes un bērnības atmiņas un ainavas.
  • A. Lindgrēne pirms kļuva par rakstnieci strādāja par laikraksta korektori, rakstot nelielus rakstus par vietējiem svētkiem. Vēlāk uzsāka studijas, lai mācītos par stenogrāfisti. Studiju laikā pasaulē nāca A. Lindgrēnes dēls Larss. Pēc vairākiem gadiem A. Lindgrēne apprecējās ar Stūri Lindgrēnu. Pavisam drīz pasaulē nāca A. Lindgrēnes otrais bērns – meita Kārina. Kamēr bērni bija mazi, A. Lindgrēna strādāja slepenpolicijas vēstuļu cenzūras nodaļā. 38 gadu vecumā A. Lidgrēne, katru vakaru saviem bērniem stāstot pašizdomātas pasakas, atklāja sevī dotības stāstīt stāstus, kuri bērnus aizrauj.
  • Savu pirmo grāmatu – “Pepija Garzeķe” – , kas tika atzīta starptautiskā mērogā, A. Lindgrēne sarakstīja 1945. gadā, kad vēl strādāja par sekretāri. Savu darbu publicitāti A. Lindgrēne izcīnīja, piedaloties dažādos rakstnieku konkursos un gūstot tajos ievērojamus panākumus.
  • 1952. gadā A. Lidgrēnes vīrs nomira, atstājot viņu atraitnes statusā uz visu atlikušo dzīvi.
  • 1967. gadā tika dibināta ikgadējā A. Lindgrēnes vārdā nosauktā literatūras balva, kuras fonds ir 40 000 Zviedrijas kronas, kas tiek pasniegtas labākajam zviedru valodā rakstošajam bērnu daiļliteratūras rakstniekam. Šī balva tiek pasniegta katra gada novembrī, precīzāk, A. Lindgrēnes dzimšanas dienā.
  • 1978. gadā A. Lindgrēne ieguva prestižo Vācijas grāmattirgotāju miera balvu.
  • 1994. gadā A. Lindgrēne saņēma alternatīvo Nobela prēmiju.
  • 1997. gadā A. Lindgrēne tika ievēlēta par Gada zviedru.
  • Rakstniece pārtrauca savu radošo darbību sava vecuma akluma dēļ. Mūža nogali A. Lindgrēna pavadīja, iesaistoties dzīvnieku aizsardzības darbībā.

Astrīdas Lindgrēnes slavenākie darbi ir:

  • “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Karlsson på taket);
  • “Pepija Garzeķe” (Pippi Långstrump);
  • “Mio, mans Mio” (Mio, min Mio);
  • “Brāļi Lauvassirdis” (Bröderna Lejonhjärta);
  • “Ronja – laupītāja meita” (Ronja rövardotter);

Pēdējais A. Lindgrēnes darbs tika sarakstīts 1992. gadā un tas ir autobiogrāfiskais “Ziemassvētku stāsts”. Kopumā A. Lindgrēne ir sarakstījusi aptuveni 80 grāmatas. Tās darbi apmēram 100 pasaules valstīs ir pārdoti aptuveni 145 miljonos kopiju. A. Lindgrēne ir 25. visu laiku visvairāk valodās tulkoto darbu autore, kuras darbi tulkoti apmēram 70 dažādās pasaules valodās. Latviešu valodā ir iztulkots 31 A. Lingrēnes darbs.

pasaku filmas

Labākās pasaku filmas

Balstoties uz pasaulē lielākās interneta kinofilmu datubāzes jeb IMDb (no angļu valodas “Internet Movie Database”) datiem, līdz šim brīdim labāk novērtētās pasaku filmas ir:

1. Le fabuleux destin d’Amélie Poulain (Amēlija)

  • Gads: 2001;
  • Žanrs: komēdija, romantika;
  • Anotācijas: Amēlija ir nevainīga un naiva meitene no Parīzes ar savu taisnīguma izjūtu, kura nolemj palīdzēt sev apkārtesošajiem cilvēkiem, atklājot mīlestību.
  • Režisors: Žans Pjērs Ženots;
  • Lomās: Odrija Tatū, Metjū Kasovičs, Rufus.

2. The Red Shoes (Sarkanās kurpes)

  • Gads: 1948;
  • Žanrs: drāma, mūzikls, romantika;
  • Anotācijas: Jauna baleta dejotāja nespēj izšķirties starp savu mīļoto vīrieti un savu aicinājumu kļūt par balerīnu.
  • Režisors: Maikls Povels, Emeriks Presburgers;
  • Lomās: Antons Valbruks, Marius Gorings, Moira Šīrere.

3. My Neighbor Tororo (Tonari no Tororo)

  • Gads: 1988;
  • Žanrs: animācijas, ģimenes, fantastika;
  • Anotācijas: Kad divas meitenes pārceļas uz laukiem pie savas nelaimīgās mātes, sākas piedzīvojumi ar brīnumainajiem netālu dzīvojošajiem meža gariņiem.
  • Režisors: Hajao Mijazaki;
  • Lomās: Hitoši Takagi, Noriko Hidaka, Čika Sakamoto.

4. Pan’s Labyrinth (Pana labirints)

  • Gads: 2006;
  • Žanrs: drāma, fantastika, karš;
  • Anotācijas: Notikumi risinās otrā Pasaules kara laikā, kur nežēlīga armijas oficiera pameita aizbēg no sava patēva un nokļūst baisā, bet vilinošā fantāziju pasaulē.
  • Režisors: Gilermo Deltoro;
  • Lomās: Ivana Bakjero, Ariadna Džila, Sergi Lopezs.

5. The Princess Bride (Princese – līgava)

  • Gads: 1987;
  • Žanrs: piedzīvojumu, komēdija, ģimenes, fantastika, romantika;
  • Anotācijas: Kamēr jauns puisis mājās slimo, viņa vectēvs tam lasa stāstu par “Princesi – līgavu”.
  • Režisors: Robs Reiners;
  • Lomās: Karijs Elvs, Mendija Patinkina, Robins Vraits.

6. Beauty and the Beast (Skaistule un briesmonis)

  • Gads: 1991;
  • Žanrs: animācijas, ģimenes, fantastika, mūzikls, romantika;
  • Anotācijas: Bella, kuras tēvu ir ieslodzījis Briesmonis, viņa vietā piedāvā sevi, neapzinoties, ka viņas sagūstītājs ir noburts princis.
  • Režisors: Garijs Trosdeils, Kirks Vais;
  • Lomās: Peidža Ohara, Robijs Bensons, Džesse Kortijs.

7. Big Fish (Lielā zivs)

  • Gads: 2003;
  • Žanrs: piedzīvojumu, drāma, fantastika;
  • Anotācijas: Dēls cenšas uzzināt vairāk par savu mirstošo tēvu, atceroties stāstus un mītus, ko tas savas dzīves laikā bija viņam stāstījis.
  • Režisors: Tims Burtons;
  • Lomās: Evans Makgregors, Alberts Finnijs, Billijs Krudaps.

8. Slumdog Millionaire (Graustu miljonārs)

  • Gads: 2008;
  • Žanrs: drāma, romantika;
  • Anotācijas: Jauneklis no Mumbajas, kurš visu dzīvi audzis graustos, piedalās indiešu “Vai gribi būt miljonārs?”. Aizdomās par krāpšanos spēlē jauneklis tiek arestēts. Pratināšanas laikā atklājas viņa dzīves notikumi, kas atklāj, kādēļ viņš zina atbildes uz visiem jautājumiem.
  • Režisors: Denijs Boils, Lavlīna Tandana;
  • Lomās: Devs Patels, Freida Pinto, Saurabs Šukla.

9. La belle et la bête (Skaistule un briesmonis)

  • Gads: 1946;
  • Žanrs: fantastika, romantika;
  • Anotācijas: Jauna, skaista sieviete aizstāj savu ieslodzīto tēvu, kuru ieslodzījis mistisks briesmonis un kurš vēlas skaistuli precēt.
  • Režisors: Žans Koktī;
  • Lomās: Žans Marais, Žozete Deja, Mila Parelī.

10. Tri orísky pro Popelku (Pelnrušķītes trīs rieksti)

  • Gads: 1973;
  • Žanrs: fantastika, ģimenes, piedzīvojumu, romantika;
  • Anotācijas: Čehu mājkalpotājas Pelnrušķītes dzīve strauji mainās, kad mājas īpašnieks tai iedod trīs maģiskos lazdu riekstus.
  • Režisors: Vaklavs Vorličeks;
  • Lomās: Libusa Safrankova, Pāvels Travničeks, Karola Braunboka.
alans aleksandrs milns

Alans Aleksandrs Milns

Alans Aleksandrs Milns jeb Alan Alexander Milne, nereti saīsināts arī kā A. A. Milns ir angļu rakstnieks, humorists un dramaturgs, kurš dzimis 1882. gada 18. janvārī, bet miris 1956. gada 31. janvārī Hartfildā, Īstsaseksā. A. A. Milna īpašumā ir daudz kriminālromāni un lugas, tomēr īpaši slavens A. A. Milns kļuva ar savām 1926. un 1928. gadā izdotajām un pasaules slavu iemantojušajām grāmatām par rotaļu lācīti Vinniju Pūku, kas aizēnoja citus A. A. Milna radītos darbus.

A. A. Milns dzimis Londonā, Hamstedā, skolotāju ģimenē, tāpēc arī Alans mācījās skolā, kuru vadīja viņa tēvs. Vēlāk Alans studēja matemātiku Kembridžas universitātē un darbojās angļu humora žurnālā Punch. Alans piedalījās arī 1. Pasaules karā.

Kad 1920. gadā piedzima A. A. Milna pirmais un vienīgais dēls Kristofers Robins, viņš 1926. gadā publicēja grāmatu “Vinnijs Pūks” (Winnie-the-Pooh), bet jau pēc diviem gadiem 1928. gadā publicēja otro grāmatu – “Jaunā māja Pūka priedītēs” (The House at Pooh Corner). Abās šajās grāmatās viens no galvenajiem varoņiem ir Kristofers Robins, kurš, kā zināms, ir A. A. Milna dēls, tāpēc varētu teikt, ka šīs grāmatas ir vistiešākais veltījums Alana dēlam Kristoferam, precīzāk, Kristofera mīļākajām rotaļu lācītim.

Pirmo 10 gadu laikā pēc darbu publicēšanas tie tika pārtulkoti 40 valodās visā pasaulē. Abas grāmatas ir tulkotas arī latviski, apkopotas un vairākkārt izdotas vienā grāmatā, kas saucas “Vinnijs Pūks un viņa draugi” vai arī “Pūka stāstu grāmata”, kuras ir tulkojusi latviešu rakstnieki Vizma Belševica. Šķiet, tikai retajam mājās nav vienas vai otras grāmata par Vinniju Pūku un viņa slavenajiem draugiem – Sivēnu, Ēzelīti, Ķenguru un mazo ķengurēnu, Trusīti, Pūci, Tīģeri un, protams, Kristoferu Robinu.

1952. gadā Alans pārdzīvoja smagu smadzeņu operāciju, pēc kuras kļuva par invalīdu, bet jau 4 gadus vēlāk mira. Interesanti, ka Alana bērēs klātesošie nodziedāja Vinnija Pūka zināmo dziesmu “How Sweet to be a Cloud”.

Pēc A. A. Milna nāves viņa sieva, kas bija kļuvusi par atraitni, tiesības uz Vinnija Pūka tēlu pārdeva kompānijai The Walt Disney Company. Pašlaik tiesības uz Vinnija Pūka tēlu par 350 miljoniem ASV dolāru ir pagarinātas līdz 2026. gadam.

carlzs dikenss

Čārlzs Dikenss

Čārlzs Dikenss, pilnajā vārdā – Čārlzs Džons Hafams Dikenss, bija angļu rakstnieks, kurš dzimis 1812. gada 7. februārī, bet miris 1870. gada 9. jūlijā. Čārlzs Dikenss bija tik izcils, ka to mēdza dēvēt par Viktorijas laika izcilāko rakstieku. Čārzla Dikensa darbi galvenokārt bija romāni un stāsti. Jāpiemin, ka Čārlzam Dikensam bija liela loma arī romānu turpinājumu rakstīšanas popularizēšanā.

Č. Dikenss piedzima Anglijas pilsētā Portsmutā, vidēji pārtikušā ģimenē, kurā tēvs bija Portsmutas doku ierēdnis. Č. Dikensa bērnība pagāja dažādās Anglijas pilsētās – jau pieminētajā Portsmulā, Četemā, kā arī Londonā. Mazajam Čārlzam labpatikās brīvo laiku pavadīt lasot un uzturoties brīvā dabā. Č. Dikenss kādu laiku mācījās privātajā skolā, kuras laikā pat uzrakstīja traģēdiju “Misnars, Indijas sutāns”, jo ģimene spēja to atļauties, tomēr līdz brīdim, kad Čārlza tēvs nonāca cietumā. Apstākļu spiests, Čārzls bija spiests sākt strādāt jau 12 gadu vecumā. Č. Dikenss ik dienas 10 stundas strādāja apavu ziedes fabrikā, līmējot etiķetes uz apavu ziedes trauciņiem.

13 gadu vecumā Čārlzs sāka mācīties Velingtonhausas Akadēmijā, bet jau 15 gadu vecumā sāka strādāt par rakstvedi advokāta kantorī, kas varēja tam palīdzēt vēlāk kļūt par juristu, tomēr Dikensu jurisprudence nesaistīja, tāpēc viņš kļuva par reportieri, kas rakstīja par politiku un darba darīšanās daudz ceļoja. Kādu laiku Dikenss strādāja arī par parlamenta reportieri.

Īpaši veiksmīgs gads Č. Dikensam bija 1833. gads, kad tas publicēja savu pirmo stāstu “A Dinner at Poplar Walk”, bet jau gadu vēlāk tas kļuva par “The Morning Chronicle” reportieri, kas sniedza tam iespējas savu stāstu publicēt arī vairākos periodikas izdevumos. 3 gadus vēlāk Dikenss publicēja savu pirmo grāmatu “Sketches by Boz”, kurā bija apkopoti visi viņa iepriekš publicētie stāsti.

Tajā pašā gadā Čārzls apprecējās ar Ketrīnu Hogārtu. Tajā pašā laika periodā Č. Dikenss sāka arī turpinājumos publicēt “Pikvika kluva piezīmes”, kurām pateicoties autors beidzot guva panākumus un slavu. Dikenss pameta “The Morning Chronicles” un sāka strādāt par “Bentley’s Miscellany” redaktoru.

1837. gadā piedzima pirmais no desmit Dikensa bērniem. Tad Č. Dikenss aizceļoja uz kontinentālo Eiropu. “Bentley’s Miscellany” turpinājumos Č. Dikenss publicēja romānus “Olivers Tvists” un “Nikolass Niklbijs”. Pēc diviem gadiem Dikenss izdevumā “Master Humphrey’s Clock” izdeva romānu “The Old Curiosity Shop”.

Pēc vēl 3 gadiem Čārlzs devās ceļojumā uz ASV. Gadu pēc ceļojuma Dikenss publicēja romānus “Martins Čezlvits” un “Ziemassvētku stāsts”.

Pēc diviem gadiem Dikenss ar ģimeni pārcēlās uz Itāliju, kur pavadīja vien gadu. Atgriežoties Anglijā, Dikenss režisēja izrādi “Every Man in His Humour”, kā arī pats tajā tēloja. Vēl pēc diviem gadiem Č. Dikenss brīdi padzīvoja Šveicē, bet vēl brīdi – Parīzē.

Č. Dikenss turpinājumos sāka publicēt arī romānu “Dāvids Koperfīlds”. Vēl pēc gada Č. Dikenss nodibināja un bija redaktors žurnālam “Household Words”. Pēc sešiem gadiem uz brīdi Čārlzs pārcēlās uz Parīzi. Pēc trijem gadiem Dikenss izšķīrās no sievas, bet vēl pēc pusgada izdibināja izdevumu “All the Year Round”.

Pašā mūža nogalē, 1890. gadā Č. Dikenss veida pēdējo lasījumu sēriju Londonā. Tā paša gada martā Č. Dikensu pieņēma karaliene Viktorija, bet jau jūnijā Dikenss nomira no asinsizplūduma smadzenēs, ko izraisīja insults.

Ievērojamākie Č. Dikensa darbi ir “Pikvika kluba piezīmes”, “Olivers Tvists”, “Nokalass Niklbijs”, “Senlietu tirgotava”, “Martins Čezlvits”, “Dombijs un dēls”, “Dāvids Koperfīlds”, “Saltais nams”, “Stāsts par divām pilsētām”, “Lielās cerības”, “Ziemassvētku dziesma”.