Interesanti fakti par pasakām

Gandrīz visiem, tagad nu jau pieaugušajiem cilvēkiem, bērnībā tika lasītas pasakas un tagad viņi, tās tieši tāpat lasa saviem bērniem. Pasaku lasīšana un pasaku stāstīšana ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, kura tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Pasakas ir ļoti interesantas un pamācošas, bet ne visi zina, ka arī par pasakām un to rašanos ir daudz interesantu faktu.

Rakstnieks, Džeimss Berijs, ir uzrakstījis grāmatu par Pīteru Penu, zēnu, kurš nekad nepalika pieaudzis. Šis tēls ir veltīts viņa brālim, kurš nomira iepriekšējā dienā, pirms Džeimsa 14. dzimšanas dienas, tieši tāpēc, viņš vienmēr ir palicis jauns un nekad nenoveco viņu mātes atmiņā.

Japāņu folklorā ir pasaka, kura ļoti atgādina Krilova fabulu par vārnu un lapsu. Tikai, lapsas vietā tur galvenais varonis ir gliemezis un kad vārna viņu noķer, tas saka: “Tev ir tik skaista balss, nodziedi lūgšanu Budai un es mierīgi nomiršu.” Vārna sāk lūgties un nomet gliemezi.

Vinnijs Pūks, pie sava vārda pirmās daļas tika pateicoties reālajai, rakstnieka Milna dēla, Kristofera Robina, rotaļlietai, kura tika nosaukta par godu Londonas zooloģiskā dārza iemītniecei – lācenei Vinnipegai, kura tur, savukārt, nonāca no Kanādas. Otrā, Vinnija Pūka vārda daļa, tika aizgūta no Milnu ģimenes paziņu gulbja vārdā Pūks.

Lai arī cik neticami tas liktos, bet barons Minhauzens bija reāls, nevis izdomāts cilvēks. Jaunībā, viņš aizbrauca no savas dzimtās pilsētas Vācijā uz Krieviju un kļuva tur par pāžu. Mazliet vēlāk, viņš savu karjeru uzsāka armijā un aizdienējās līdz kapteiņa pakāpei un tad aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Tur viņš palika slavens pateicoties neparastajiem stāstiem, kurus viņš stāstīja par dienēšanu Krievijā, piemēram, kā Pēterburgā iebrauca ar vilku, kurš bija iejūgts kamanās, par zirgu, kurš bija pārgriezts uz pusēm, par kažokiem, kuri sāka trakot un par ķirsi, kurš uzauga briedim uz galvas. Šie neparastie stāsti, kā arī jaunie stāsti, kuri tika piedēvēti baronam, palīdzēja izveidot literāro Minhauzena tēlu.

Šarla Pero un brāļu Grimmu pasakas ir radušās viduslaikos, tāpēc to oriģinālie teksti no mūsdienās zināmajiem tekstiem, bieži vien atšķiras cietsirdību, nežēlību un sadzīves ainu dabīgumu. Piemēram, pasakā par Sarkangalvīti un vilku, vilks apēd ne tikai vecmāmiņu, bet piedevām vēl arī pusi, no sādžas iedzīvotājiem, bet Sarkangalvīte, viņu pēc tam ievilina bedrē ar verdošu darvu. Bet pasakā par Pelnrušķīti, māsām uzvilkt kristāla kurpīti izdodas tikai tad, kad viena no viņām nocērt sev pirkstu, bet otra papēdi. Apmānīt viņām nevienu neizdodas, jo atmaskot viņas palīdz baložu dūdošana.

Pasaku par vilku un septiņiem kazlēniem, Rumānijā sauc par pasaku “Kaza un trīs kazlēni”. Tāpēc, filmas “Mamma” uzņemšanas laikā izvēlējās vidējo kazlēnu skaitu – piecus.

Runājot par pasaku tēliem un sižetiem, gribas teikt, ka ne vienmēr tie ir tik nevainīgi, kā mums liekas un pirms pasaku lasīšanas, vecākiem noteikti vajadzētu izvērtēt, kuras pasakas ir atbilstošas viņu bērnu vecumam.

Kā pareizi izvēlēties pasaku atbilstošu bērna vecumam?

Katrs cilvēks atceras, kā vecāki vai audzinātājs bērnu dārzā lasīja viņiem pasakas. Pasaka – tā ir saskarsme ar bērnu, brīnumainā, viņam labi saprotamā valodā, pasakas, tās ir mazas mācību stundas, kuras mazulim ir jāapgūst. Mazie bērni iztēlojas, ka viņi ir pasaku varoņi un dzīvo kopā ar viņiem, mācās no viņu kļūdām. Stāstot vai lasot pasakas, vecāki māca saviem bērniem, kā vajag uzvesties dažādās dzīves situācijās. Pasakas māca bērniem līdzjūtību un līdzcietību, klausoties pasakas, viņi kļūst daudz uzmanīgāki un pacietīgāki.

Sākt lasi pasakas, var gandrīz jebkurā vai vecumā, tikai jāatceras, ka uztvert tās bērns sāks ne ātrāk kā 4 gadu vecumā. Jo mazāks bērns, jo vienkāršākas pasakas viņam ir jālasa, var lasīt pasakas dzejoļu formā. Parasti, tādās pasaciņās galvenie varoņi ir dažādi zvēriņi, ar kuriem notiek dažādas sīkas ķibeles, kuras liek, mazajai sirsniņai, minimāli pārdzīvot par notiekošo. Galvenais vecāku uzdevums, lasot pasakas maziem bērniem, iemācīt viņus klausīties. Bērns var apsēsties mammai vai tētim klēpī un klausīties, pagaidām vēl viņam nesaprotamos vārdus.

Ja vecāki pasaku lasa maigā intonācijā un mierīgā balsī, tad mazulis sajūt, kā no grāmatas, kuru rokās tur mamma vai tētis plūst siltums un prieks. Negatīvie iespaidi, kurus bērns ir saklausījis bēdīgā pasakā var izraisīt bērnā baiļu sajūtu. Bet ja pārdzīvojumi pasakā ir stresa pilni, tad mazulis cenšas instinktīvi aizsargāties un pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz pasakas beigām. Tāpēc, līdz četru gadu vecumam, bērniem nav ieteicams lasīt pasakas, kurās ir daudz smagu pārdzīvojumu.

Tādi vārdi kā “norija”, “uzšķērda”, “nobijās” – var radīt traumu bērna psihē. Tāpēc, ka jau mēs teicām, līdz četru gadu vecumam vajag atturēties no pasakām, kuru saturā ir izmantoti tādi vai tamlīdzīgi vārdi. Pirms grāmatas iegādāšanās, obligāti pievērsiet uzmanību tam, sākot ar kādu vecumu, šo grāmatu ir ieteicams lasīt bērniem. Ja tāda informācija uz grāmatas nav norādīta, tad pašķirstiet lappuses un pacentieties novērtēt, vai grāmata ir piemērota jūsu bērna vecumam.

Grāmatās, kuras ir paredzētas maziem bērniem ir jābūt daudz zīmējumu, faktiski, tiem ir jābūt katrā lapaspusē. Zīmējumi palīdz labāk izprast pasakas sižetu. Uz grāmatas vākiem vai grāmatā nedrīkst būt briesmīgu zīmējumu, daudziem bērniem no tiem ir bail. Pavisam maziem bērniem labāk ir iegādāties kartona grāmatiņas, lai viņi nevarētu tās saplēst. Uzmanīgi izlasiet pasakas vai dzejoļa sižetu. Pasakai, kura ir paredzēta maziem bērniem ir jābūt vienkāršai un īsai, ar laimīgām beigām, tajā ir jābūt ietvertai tai idejai, kuru vecāki grib nodot savam bērnam. Ja jūs uzskatāt, ka grāmatā ir negatīvi momenti, tad atsakieties no grāmatas iegādes, bet ja jums tādu grāmatu uzdāvināja, tad pagaidiet, kamēr bērns paaugsies.

Lai bērns labāk atcerētos pasakas, psihologi iesaka, pasakas nevis lasīt, bet stāstīt. Tas ir tāpēc, ka stāstot pasakas, cilvēka balss ir siltāka, maigāka un izraisa vairāk uzticības. Tikai stāstot pasakas nevajag pārcensties, runāt briesmīgā balsī, skaļi vaimanāt un plaši žestikulēt ar rokām. Vecāku uzdevums ir nevis nobaidīt bērnu, bet pacensties bērnam attēlot to stāvokli, kurā atrodas pasakas varonis.

Kāpēc bērni nelasa grāmatas?

Mūsdienās, bieži vien vecāki, bet vēl vairāk vecvecāki šausminās par to, ka bērni nelasa grāmatas, viņus nesaista pasaku, piedzīvojumu un fantastikas pasaule.

Ir vairāki viedokļi, kāpēc tas tā notiek, bet viens no galvenajiem iemesliem, ir tas, ka tagad ir parādījies daudz jaunu tehnoloģiju, kuras bērnu uzmanību piesaista vairāk nekā grāmatu lasīšana. Par kādu grāmatu lasīšanu var iet runa, ja ir pieejams televīzija un internets, kurā var gan iemīļotas multfilmas noskatīties, gan jautru spēlīti uzspēlēt, gan ar draugiem pakomunicēt. Vieni, šajā gadījumā, noteikti vainos vecākus, citi – izglītības sistēmu, kura iznīcina jebkuru vēlmi lasīt. Bet atradīsies, vēl viena kategorija cilvēku, kuri apgalvos, ka visos laikos ir bijuši tādi bērni, kuriem nav paticis lasīt un ka problēma ir uzpūsta.

Ko, par to, saka zinātniskie pētījumi?

Ja mēs ticam zinātniskajiem pētījumiem, tad tie apgalvo, ka visā pasaulē, grāmatas ir sākuši mazāk lasīt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Interesanti ir tas, ka daudzās attīstītajās valstīs, grāmatu lasīšanai nedēļā tiek veltīts ne vairāk ar sešām stundām, bet piemēram, Indijā – uz pusi vairāk.

Ko vecākiem nevajadzētu darīt?

Pirmām kārtām, vecākiem nevajadzētu lasīt un piedāvāt bērniem klausīties pasakas vai stāstus, kuri satur daudz nesaprotamu vārdu. Ja jūs lasāt pasaku, kurā ir nesaprotami vardi, tad bērnam obligāti vajag paskaidrot to nozīmi. Vislabākais variants ir, izvēlēties bērna vecumam atbilstošu grāmatu un pārliecināties, vai bēram visi vārdi ir saprotami. Ja bērns nesapratīs, par ko jūs viņam lasāt vai stāstāt, viņam var pazust interese par šo nodarbi uz ilgu laiku vai pat uz visiem laikiem.

Otrkārt, nevajag iebilst pret bērna spēlēšanos ar rotaļlietām un tā vietā piedāvāt viņam lasīt. Rotaļāšanās un grāmatu lasīšana ir divas dažādas lietas.

Treškārt. Nevajag bērnu piespiest ar varu lasīt pasakas vai arī kāda cita satura grāmatas. Tas nenovēršami bērnā izraisīs negatīvas emocijas. It īpaši, nedrīkst bērnu salīdzināt ar citiem vienaudžiem, kuri labprāt lasa grāmatas. Šajā gadījumā, bērns var sākt pierādīt savu patstāvību, noliedzot norādītos piemērus.

Ceturtkārt. Izvēlēties grāmatas neatbilstoši bērna vecumam, bērnam būs garlaicīgi, bet garlaicība nedrīkst asociēties ar grāmatu lasīšanu.

Likt bērnam, pabeigt lasīt grāmatu līdz galam, ja viņam tā šķiet neinteresanta. Tas būs tieši tāpat, ka pildīt mājas darbus, kuri liekas neinteresanti. Lasīšana, tādā brīdī, tiks uztverta kā sods.
Ko vecākiem vajadzētu darīt.

Lai jums nerastos jautājums, kāpēc jūsu bērni nelasa grāmatas, stāstiet bērniem dažādus, interesantus stāstus vai pasakas, no kādas konkrētas grāmatas un automātiski pārejiet pie grāmatas lasīšanas. Tas taču ir tik vienkārši – fiksēt radušos interesi.

Nopērciet skaistu pasaku grāmatu vai enciklopēdiju. Mūsdienu bērni, bieži vien “ieiet “grāmatu pasaulē, pēc kādas konkrētas, izzinošas literatūras izlasīšanas. Tagad ir pieejamas dažādas grāmatas ar jautājumiem un atbildēm, kuras bērns var apskatīt un lasīt, jauki ir tas, ka lasot tādas grāmatas, jūs varat darboties kopīgi.

Centieties paši, pēc iespējas vairāk lasīt grāmatu. Bērnam ir jāredz un jāpierod, ka vecāki lasa. Jūsu mājās ir jābūt grāmatām.

Ņemiet pēc iespējas biežāk bērnu grāmatas, lai pamodinātu bērnos interesi par tām, lasiet tās aizraujoši, ar smaidu, ar dažādām balss intonācijām un ne pārlieku žestikulējot.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis

Dzīves gadi – 24. janvāris 1776. gads – 25. jūnijs 1822. gads.

Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa slavenākās pasakas – “Riekstkodis”, ‘Dons Žuāns”, “Undīne”.

Prūsijas karalistē, advokāta, Kristofa Ludviga Hofmana ģimenē, piedzima zēns, kuram deva vārdu Ernsts. Kad zēnam bija trīs gadi, viņa vecāki izšķīrās. Ernstu aizveda pie vecmammas un tur viņš nokļuva spēcīgā, mātes brāļa ietekmē. Mātes brālis bija talantīgs un gudrs cilvēks, kurš aizrāvās ar mistiku un fantastiku.

Ar laiku, zēnam parādījās gan muzikālās dotības, gan gleznošanas dotība. Ar šīm dotībām, vēlāk, pieaugušo dzīvē, viņš centās pelnī naudu iztikai. Bet, paklausot, onkuļa gribai, Ernsts Hofmanis iestājas Kēnigsbergas universitātē – juridisko zinātņu kursā un pabeidz to ar izcilību.

Tālāk viņa dzīve bija saistīta ar valsts darbu. Līdz 1807. gadam, viņš strādā dažādos amatos, bet brīvajā laikā nodarbojas ar zīmēšanu un muzicēšanu. Mazliet vēlāk, kad viņš, cenšas sev iztiku nopelnīt tikai ar mākslu, viņa dzīvē ienāk nabadzība un nepatikšanas. Bet uztraukties nedrīkstēja. 1807. gadā viņš atstāj Kēnigsbergu un dažus gadus vēlāk, viņš manto nelielu mantojumu. Pēc kāda laika, kuru viņš pavadīja Drēzdenē, 1815. gadā Ernsts pazaudē kapelmeistara vietu, kurā strādājot, viņš varēja spilgti izpaust savas ambīcijas. Dzīve liek viņam atgriezties kalpošanā, kura viņam tik ļoti nepatīk. Ernsts tiek aizsūtīts uz Berlīni. Te viņš varēja samērā labi nopelnīt un darba viņu pārāk nenogurdināja. Viņam palika daudz brīva laika, kuru viņš labprāt veltīja mākslai.

Savus uzskatus par dzīvi, Ernsts Hofmanis cenšas parādīt savās pasakās un stāstos, kuriem ir izteikta nosliece uz fantastiku. Tāsu stāstu un pasaku ir ļoti daudz un tie visi, savā ziņā, ir unikāli un neatkārtojami. Ernstam Hofmanim ir lielisks talants izdomāt varoņus, kuri ir jautri un graciozi, bet kādreiz, arī pārlieku drūmi. Izdomātās tautas, nesa saviem lasītājiem sarkasma un nenopietnas satīras informāciju, bet to, savukārt, negribēja pieņemt vācu kritika.

Ernsts Hofmanis, juta stipru nepatiku pret cilvēkiem ar šauru redzes loku un “maigajām” tējas sabiedrībām. Ar lielāko prieku, lielāko vakaru un nakts daļu, viņš pavadīja vietējā vīna pagrabā. Vīns, protams, atstāja iespaidu uz viņa nerviem, viņš kļuva viegli aizkaitināms, sāka mocīties ar bezmiegu. Atnākot mājās, Ernsts Hofmanis, sāka rakstīt briesmu stāstus, radīt jaunus tēlus, no kuriem, kādreiz, baidījās pat pats. Bet tad, kad bija pienācis laiks, viņš precīzi ieradās savā darba vietā, sēdēja, izpildīja savus pienākumus tā, it kā nekas nebūtu noticis. 46 gadu vecumā, Ernstam, bija iestājies izsīkums, līdz kuram, viņu bija novedis viņa nekārtīgais dzīves veids.

Ernsts Hofmanis nomira Berlīnē. Līdz pašai nāvei, viņam izdevās saglabāt lielisku asprātību un neparastu iztēli. Ernstu apglabāja Berlīnē, Jeruzalemes kapsētā.

Slavens, Ernsts Hofmanis, kļuva arī citās valstīs – Ziemeļamerikā, kā arī Eiropā.

Ernsta Hofmaņa dzīvei ir veltīta Žaka Ofenbaha opera “Hofmana pasakas” un M. Bažana poēma “Hofmana nakts”.

Jaunumi pasaku pasaulē

Eiropas zinātnieki ir izgudrojuši neparastu pidžamu, kura ir spējīga pati stāstīt bērniem pasakas.
Pidžamu, lai tā varētu strādāt, var pieslēgt klāt planšetdatoram vai viedtālrunim. Tādu, pasaku stāstošo pidžamu, sortiments ir samērā plašs, ir pieejama liela un interesanta krāsu daudzveidība, tās ir piemērotas gan meitenēm, gan zēniem. Pidžamu izmēri ir pieejami gan pavisam maziem bērniem, gan arī pirmskolas vecuma bērniem. Tāda neparasta “rotaļlieta”, kura vienlaicīgi ir arī noderīga manta un arī audio grāmata maksā aptuveni 16 mārciņu un ir spējīga iepriecināt jebkuru mazuli.

Bet, zinātnieki uzskata, ka tādu mantu nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi, vecākiem pašiem vajag stāstīt un lasīt pasakas saviem bērniem, bet tad, kad bērni ir paaugušies un iemācījušies lasīt, viņiem pašiem vajadzētu sākt lasīt īsas pasakas. Pidžamu būtu vēlams izmantot tikai tādos gadījumos, kad nav nekādas iespējas pasaku izstāstīt vai izlasīt pašiem, tad var no pidžamas “repertuāra” izvēlēties kaut ko jaunu un nedzirdētu.

Bērniem šī manta varētu asociēties ar kaut ko pasakainu un neparastu, it īpaši tad, kad jūs to tikko būsiet iegādājušies. Jāsaka, ka pasaku izvēle ir samērā liela – 47 dažādas pasakas, kuras visvairāk ir iemīļojuši un iecienījuši bērni.

Sacerot pasakas bērni atbrīvojas no sliktā garastāvokļa

Lielbritānijā pastāv labdarības organizācija, kuras nosaukums ir “Jaunie prāti” un kuras mērķis ir sniegt psiholoģisko palīdzību bērniem. Te tiek radīti dažādi projekti, notiek nodarbības, kuras pozitīvi iespaido bērnu emocionālo stāvokli un psihisko veselību.

Tieši šīs kompānijas speciālisti izsaka viedokli, ka tajā brīdī, kad bērni sacer pasakas un dažādus stāstus, viņi sāk justies labāk un ir spējīgi atbrīvoties no negatīvām emocijām un nepatīkamām atmiņām.

Tieši, sacerot pasakas, bērns ir spējīgs netiešā veidā, it kā ar savas pasakas tēlu palīdzību sniegt ļoti svarīgu informāciju, padalīties ar to kas viņu dotajā brīdī nomāc. Psihologu grupa vadīja bērnu grupu, kuras pamatā bija relaksācijas vingrinājumi un sacerēšana. Bērni varēja sacerēt pasakas par jebkuru tēmu, priekšā tika pateikts tikai viens teikums, piemēram, “reiz pasaulē dzīvoja mazs putniņš”, bet tālāk bērns pats veidoja vienkāršu sižetu un veidoja attiecības starp pasakas varoņiem tādas, kādas pats vēlējās.

Novērojot bērnu uzvedību un sarunājoties ar viņiem, šī organizācijas darbinieki pamanīja, ka pēc nodarbībām, bērni bija atbrīvojušies no negatīvajām emocijām bet pasakās, bieži vien parādījās situācijas, kuras bija ļoti līdzīgas tiem konfliktiem un aizvainojumiem, kurus bērns tajā brīdi pārdzīvoja. Izdomājot pats, kā risināsies šie konflikti, bērns ir spējīgs atbrīvoties no negatīvisma, kurš ir saistīts ar reālām dzīves situācijām.

Eiropā tiek plānots pārrakstīt bērnu pasakas

Tradicionālās ģimenes Eiropā vairs nav modē. Eiropas parlaments, ņemot vērā sievietes tiesības, ir samērā asi izteicies par bērnu, tautas pasaku saturu, kurās ir saglabājies “negatīvais stereotips” – tēvs – ģimenes galva un naudas pelnītājs, bet māte – ģimenes pavarda sargātāja.

Komitejas dalībnieki pieprasa aizliegt lasīt tamlīdzīgas pasakas pirmskolas iestādēs un jaunāko klašu skolēniem. Par galveno argumentu feministēm kalpo fakts, ka tādas pasakas negatīvi ietekmē pirmskolas un jaunāko klašu meiteņu psihi un viņas sāk ne tikai nepareizi iedomāties sieviešu lomu mūsdienu sabiedrībā, bet arī turpmākajā dzīvē nebūs spējīgas izveidot spožu karjeru, tāpēc, ka psiholoģiski nebūs tam sagatavotas.

Labestīgo, tautas pasaku vietā, komitejas pārstāves iesaka no mūsdienu literatūras izvēlēties tos darbus, kuros ir pārstāvēti visu pastāvošo attiecību veidi, lai bērni ir spējīgi jau no mazām dienām mācīties toleranti izturēties pret visu veidu attiecībām un nekautrētos par tamlīdzīgām izpausmēm, kuras varbūt ir vērojamas viņam pašam. Der atzīmēt, ka Norvēģijā, jau vairākus gadus, bērnu dārzos ir obligātās nodarbības, kuras iepazīstina bērnus ar visādu veidu attiecībām.

Audio grāmatas – veicina vai kavē bērnu attīstību?

Lielu sarūgtinājumu vecākiem sagādā fakts, ka bērni atsakās patstāvīgi lasīt grāmatas, uzskata to par nepatīkamu pienākumu. Un tajā paša laikā, jūsu lasītās grāmatas, viņš ir gatavs klausīties stundām ilgi, katru reizi lūgdams lai pasaka vai stāsts tiktu izlasīts līdz beigām. Diemžēl, mēs tagad dzīvojam tādā laikmetā, kad vecāki ir ļoti aizņemti, viņi pavada daudz laika darbā un mājās bieži vien ierodas pārguruši, viņiem nav daudz laika, lai varētu to veltīt saviem bērniem, kā arī pasaku un citu klasisku darbu lasīšanai. Lieliska alternatīva grāmatu lasīšanai ir audio grāmata.

Audio pasakas bērniem, nav nekas jauns, tās eksistē jau ļoti sen, tikai tad, tām bija cita forma. Atcerieties, kā mūsu vecāki ieslēdza atskaņotājus un uzlika mums klausīties plates ar ierakstītām pasakām? Patiesībā, tās pasakas no mūsdienu audio pasakām, ne ar ko neatšķiras, izmainījies ir tikai to ierakstīšanas un atskaņošanas veids. Mūsdienās ir parādījusies brīnišķīga iespēja klausīties pasakas internetā online.

Kādu labumu mums sniedz audio grāmatas?

Audio grāmatas ir ļoti ērtas ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem, jo kamēr mazulis klausās pasaku, jūs varat paspēt izdarīt pašus nepieciešamākos darbus un arī bērns šo laiku pavadīs lietderīgi.

Audio grāmatas palīdz koncentrēties, noturēt uzmanību un uztvert lielu informācijas daudzumu, kā arī veicina atmiņas attīstīšanos. Pēc tam, kad bērns būs noklausījies pasaku, viņam ļoti gribēsies ar tās saturu padalīties ar vecākiem. Pārstāstot dzirdēto, bērns trenē atmiņu. Tādas iemaņas bērnam noderēs gan mācoties skolā, gan arī pieaugušo dzīvē.

Bērnu pasakas ieraksta profesionāli aktieri, tāpēc tās veicina bērna valodas attīstību, palielina vārdu krājumu. Atdarinot gramatiski pareizi izrunu, bērns sāk pareizi runāt un izrādīt aktiera dotības. Daudzas audio pasakas satur fragmentus no klasiskiem muzikāliem uzvedumiem, tas palīdz bērnam attīstīt muzikālo dzirdi, labu gaumi un mīlestību pret mūziku.

Bērnu audio grāmatas sargā bērnu acis. Ar katru gadu, slodze skolā paliek aizvien lielāka un bērnam, bieži vien nepietiek laika lasīt daiļliteratūru, kura ir nepieciešama skolas ārpusklases lasīšanai. Mūsdienās bērni daudz laika pavada arī pie datora un televizora un tas slikti ietekmē viņu redzi. Klausoties audio grāmatas, bērns iepazīsies ar nepieciešamajiem daiļliteratūras darbiem un saglabās veselas acis.

Vienmēr ir iespēja pasakas lejupielādēt, tad tās var klausīties vakarā pirms gulēšanas, tās var palīdzēt nodarbināt bērnu ceļā.

Kādi ir audio grāmatu trūkumi?

Bērnu audio grāmatas var atradināt viņu no lasīšanas, jo iemācoties klausīties, bērns var pārstāt pilnībā lasīt. Jūsu bērns mācēs labi uztvert informāciju, kuru dzird, bet var rasties problēmas ar vizuālo uztveri.

Daudzi vecāki kļūdaini uzskata, ka audio grāmatas ir spējīgas kompensēt vecāku uzmanības trūkumu, izklaidēt un nodarbināt bērnu. Protams, ka darbs ļoti nogurdina, bet vai tad tik sarežģīti ir izbrīvēt pusstundu laika, lai bērnam pirms gulēšanas palasītu pasaku? Ja bērnam piedāvās izvēlēties starp aktieru balsīm un mātes balsi, varat būt pārliecināti, viņš izvēlēsies mātes balsi.

Ļaunprātīga pasaku klausīšanās ar austiņām var iespaidot dzirdi. Optimālākais variants ir izvadīt skaņu uz datora skaļruņiem, bet tad, arī vecākiem vajadzēs klausīties pasaku kopā ar bērniem. Ja bērns neklausās pasakas ar austiņu palīdzību pārāk bieži, tad no tām nekāda ļaunuma nebūs, bet ja lieto pārāk bieži un skaļi, tad no vizītes pie ārsta jūs neizbēgsiet.

Var savienot parastās grāmatas lasīšanu ar audio grāmatas klausīšanos. Tad bērnam būs iespēja iemācīties informāciju dzirdēt un iemācīties to uztvert vizuāli. Īpaši labi tas ir tādos gadījumos, ja bērnam ir problēmas ar kādu no uztveres veidiem.

Bērnu audio grāmatām nevajadzētu aizstāt lasīšanu, bet gan papildināt to. Nevajag izmantot audio grāmatas, lai “atbrīvotos” no bērna. Klausieties un lasiet pasakas kopā un izbaudiet jaukos mirkļus, ko pavadāt ģimenes lokā.

Arī pasakas var stāstīt dažādi

Mūsu bērni paši izdomā visdažādākos stāstus un pasakas, bet mēs domās atgriežamies pie savām bērnības pasakām, piedzīvojumu stāstiem un dalāmies tajos ar saviem bērniem, stāstām viņiem par savām mīļākajām grāmatām vai atmiņām un tādā veidā cenšamies sajust saikni starp pagātni, tagadni un nākotni. Bērniem ir ļoti svarīgi stāstīt ne tikai pasakas, bet arī ģimenes vēsturi, ģimenes tradīcijas, tas ir ļoti svarīgi, jo no tā būs atkarīgs tas, kā bērns jutīsies apkārtējā vidē. Jūsu ģimenes, tātad arī viņu ģimenes vēsture rada bērnos saprašanu par apstākļu kopsakarībām, pateicoties kurām viņi veidojas par patstāvīgām personībām.

Visi bērni fantazē, izdomā dažādus stāstus un pasakas. Palūdziet bērnam izstāstīt kādu stāstu par viņu pašu un piespēlējiet viņam, pat ja tas būs kāds smieklīgs gadījums, kurš ar viņi notika skolā. Galvenais uzdevums it mudināt bērnu stāstīt, dalīties ar mums. Vispirms mēs varam bērnam palīdzēt un pateikt priekšā, vēlāk bērns var lieliski izteikt bez priekšā teikšanas, jūsu galvenais uzdevums – uzmanīgi klausīties.

Jūs arī varat izdomāt un izstāstīt bērniem savu pasaku, nav izslēgts, ka arī jūs pirmajās reizēs uztrauksieties, jums arī var būt bail. Pats galvenais – atcerieties, jūsu izdomātajai pasakai nav jābūt ideālai, vienkārši sāciet un viss. Tālāk bērns jums pats palīdzēs, jūs varat tikai viņam pajautāt: “Kā tu domā, kas notika pēc tam? “. Tādas, pasaku stāstīšanas laikā var izmantot jebkurus rekvizītus, piemēram, mīkstās rotaļlietas. Galvenais, neskrieniet notikumiem pa priekšu un neizvirzieties priekšplānā, ļaujiet to bērnam izdarīt pašam un viss sanāks lieliski.

Speciālisti, kuri māca cilvēkiem stāstīt pasakas un stāstus saka, ka stāsts rodas tur, kur nav scenārija. Mūsdienās tas ir ļoti sarežģīti, jo mūsu dzīvē viss notiek pēc iepriekš sarakstīta scenārija: tās ir grāmatas, filmas, īsfilmas You Tube. Mēs visu laiku cenšamies kaut ko ierakstīt un saglabāt. Bet ar pasaku stāstīšanu ir citādāk, stāstītājs pa tiešo vēršas pie saviem klausītājiem, pasaka dzīvo tik ilgi, kamēr to stāsta, tieši tāpēc jau mums tā liekas brīnumu pilna. Tas ir tas pats, kas salīdzināt teātri un filmu – teātris, katru reizi, kaut mazliet atšķirsies, tieši tāpat arī stāstītajā pasakā, katru reizi mūs gaida kaut kas nezināms, kaut vai mazs, bet pārsteigums.

Stāstīšana ļauj mums pieskarties pagātnei. Senos laikos cilvēki sēdēja pie ugunskura un stāstīja viens otram par savu dzīvi, stāstīja leģendas un teiksmas. Stāsti un pasakas tiek mantoti no paaudzes uz paaudzi, tas ir tas smalkais pavediens, kurš savieno mūs ar mūsu tālajiem senčiem. Bērniem ļoti patīk klausīties stāstus un pasakas no vecāku bērnības, mīl, kad viņiem stāsta par viņu vecmāmiņām un vectētiņiem, vecvecmāmiņām un vecvectēviem.

Katrā ģimenē pasakām un stāstiem ir sava maģija, tāpēc, ka tajā brīdī, kad mēs atrodam laiku ieklausīties vienam otrā, mēs satuvināmies. Mēs varam stundām sēdēt vienā istabā katrs pie sava datora un uzskatīt, ka visi kopā nodarbojamies ar kaut ko noderīgu, bet īstenībā, mēs šajā brīdī komunicējam tikai ar datora ekrānu un esam pārņemti ar to, kas tajā notiek. Tajā brīdī, kad mēs viens otram kaut ko stāstām, viss ir pavisam citādāk, stāsti apvieno mūs, tieši tāpat kā cilvēkus tālā senatnē.

Kāpēc mēs mīlam biedējošas pasakas

Daudziem lasītājiem pasakas kalpo par pirmo iepazīšanās avotu ar izdomātiem stāstiem un tēliem. Kādreiz tās mūsu dzīvē ienāk kā leģenda vai stāsts, kuras mums lasa vecāki pirms gulēšanas, kādreiz, mēs ar tām saskaramies tajās filmās, kuras ir uzņemtas pēc pasaku motīviem ir papildinātas ar dziesmām un noslēpumaina drauga, parasti dzīvnieka formā, smieklīgajiem piedzīvojumiem. Bet, jo vairāk cilvēks uzzina par šīs literārās formas vēsturi, jo briesmīgākā gaismā tā atklājas. Pasaku personāžu briesmīgie likteņi un slēptais zemteksts, sāk likties nepieņemams mazu bērnu ausīm.

Piemēram, apskatīsim, Džambattista Bazile “Pasaku pasaka”, kura pirmo reizi tika nopublicēta XVII. gadismtā. Tajā var redzēt daudz pasakai raksturīgu elementu, jaunieši dodas laimes meklējumos, karaliskās ģimenes cieš no lāstu jūga, bet ļaunprātīgie cilvēkēdāji kaļ briesmīgus plānus. Tieši tāpat, kā brāļu Grimmu pasakas, arī šī pasakas sastāv no vairākiem desmitiem stāstu, kuras ir savāktas pa visu valsti un publicētas Neapolē, jau pēc rakstnieka nāves. “Pasaku pasaka” ietver sevī 50 sižetus, kuras iekļaujas kopējā kompozīcijā. Pēc ilgstošas iegrimšanas grāmatas lasīšana, tu sāksi izjust neparastas sajūtas: prieks un vieglprātība pazūd, un tu sāc drebēt no sirreāliem, kaut arī intuitīvi saprotamiem tēliem, kurus sastopi grāmatā. Neskatoties uz to, ka šim pasakām ir vairāk par simts gadiem, dažas no tām satur tādas epizodes, kuras grūti pat iedomāties mūsdienu sacerējumos.

Bet, tas nenozīmē, ka “Pasaku pasaka” ir apsteigusi savu laiku, daudzas dīvainās detaļas iedarbojas brīnumaini, kaut gan šīs grāmatas lasīšanā, tā īsti dziļi, nevajadzētu iedziļināties. Kaut gan jāsaka, ka tā ir spējīga uzdāvināt lasītājiem daudz dīvainu un interesantu tēlu, kurus var apbrīnot, jo tā tomēr ir tipiska, XVII. gadsimta grāmata ar visām no tā izrietošajām sekām.

“Pasaku pasaka” mums uzreiz paliek atmiņā tāpēc, ka tajā ir izdomāti neprātīgi tēli, kurus izmanto vairākos stāstos, kā arī sarkastiskais tonis, kurā pasakas tiek pasniegtas.

Veco pasaku lauciņus bieži vien izmanto arī mūsdienu autori, piemēram, Kate Bernheimer, ir kļuvusi par redaktoru divām antoloģijām, kuras sastāv mūsdienu pasaku autoru spēlēšanās ar šo formu, nesen tika atkārtoti izdota Joy Williamsa grāmata “Samainītais”. Vēl vajag pieminēt Andželu Karteri, kuras romāni un stāsti nākošajām rakstnieku paaudzēm atstāj lielu daudzumu aizvēsturiska materiāla, kurš ir jāpārdomā un jāpārvērtē. Jāsaka, ka lasot “Pasaku pasaka” prātā ienāk doma, ka līdz galam to saprast tā arī neizdosies, jo, katru reizi to lasot, jūs atklāsiet priekš sevis atkal un atkal kaut ko jaunu. Piemēram, kaut kādas dīvainas detaļas, kuras satriecošā veidā saskanēs kopā ar kaut kādiem jauniem notikumiem. Tas ir vienkārši unikāli, kā mūsdienu psiholoģija un sociāli – politiskie notikumi uzliek savu zīmogu mūsu uztverei, pārvēršot vecus, briesmīgus stāstus par kaut ko atpazīstamu un tādā veidā iekaro sev ceļu uz nākotni.

Ir iespējams, ka pastāv viena, tāda lieta, kura apvieno tos autorus, kuri izdomā pasakām citu jēgu, dod priekšroku to briesmīgajai būtībai. Viņi cenšas mums atgādināt, ka neskatoties uz to, ka mūsu pasaule ir milzīga un sarežģīta, mācību stundas, kuras tiek pasniegtas stāstos par ļauniem un labiem cilvēkiem, ir sastopamas samērā reti. Cita lieta ir ķermeņiem, kuri mainās, ainavām, kuras arī mainās un straujajiem lēmumiem, kuri ir spējīgi apgriezt pasauli kājām gaisā. Tāds pasniegšanas stils aizskar mūs daudz stiprāk un joprojām saglabā savu pievilcību. Daudzi stāsti paliek tik pārliecinoši daudzu simtu gadu garumā, ka tos nav spējušas ietekmēt nekādas laika izmaiņas.

Ko mums māca pasakas

Visiem bērniem ļoti patīk pasakas, it īpaši tādas, kur notiek dažādas burvestības. Brīnumi, aizraujošs sižets liek bērnam fantazēt, viņš tā aizraujas ar šo nodarbi, ka pilnībā aizmirst par skriešanu un skaļām spēlēm, viņš aiztur elpu un gaida brīnumus, kuri var notikt jebkurā brīdī. Bet vai pasakai ir tikai izklaidējoša loma? Zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka pasakai ir arī audzinošā lomā un ne jau par velti tautas gudrība, pasaku formā, tika nodota no paaudzes uz paaudzi.

Pasaka – tas ir mazs, pasaules uzbūves modelis.

Mazulim, šī pasaule, kurā viņš ir ieradies, ir pavisam sveša, viņš to nepazīst un no visa baidās. Visvieglāk, viņam iepazīties ar pasauli palīdzēs pasaka, visdažādākie atgadījumi un piedzīvojumi, dažnedažādie sižeti un visjautrākie stāsti liks viņam dodies interesantā piedzīvojumā, kura vārds ir – dzīve. Bet runājot par pasaku, gribas teikt, ka tā nav tik vienkārša un naiva, kā mums kādreiz liekas, jo tikai dažās lapas pusēs tā ir spējīga uzburt gan reālo pasauli, gan izdomāto, gan labus varoņus, gan ļaunus varoņus, dīvainus, runājošus putnus un dzīvniekus. …un prot uzburt brīnumus, tas ir svarīgi ne tikai pasakai, bet arī bērnam, tam tic, bez ierunām un tātad tic arī pasakai…

Kādas noderīgas mācību stundas mazulis var iegūt klausoties mammas pasaku?

Pasakas māca, ka pasaule tiek iedalīta labajos un sliktajos cilvēkos, dzīvniekos un pārējās radībās, bet labo vienmēr ir vairāk, viņiem vairāk veicas un viņi vairāk uzvar pār ļauno, bet sliktajiem – neveicas.

Pasaka palīdz veidot pozitīvā varoņa tēlu – stipru, drosmīgu, gudru, tādu, kuram var uzticēties un kurš vienmēr atnāks palīgā, ja ir notikusi nelaime.
Pasakas māca nebaidīties no grūtībām. Pasakās galvenais varonis vienmēr tiek galā ar jebkuru, viņam uzticētu darbu, lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka tas darbs nu nekādi nav paveicams. Svarīga loma, šajā procesā ir tam, ka varonis ir pārliecināts par sevi, viņš ir drosmīgs un viņam vienmēr palīdz draugi.
Pasakas māca, ka dzīvē draugi ir daudz svarīgāki par naudu. Visdrošākais veids, kā iegūt labu draugu – nenovērsties no viņa grūtā dzīves mirklī. Pasaku varonim vienmēr ir daudz draugu: cilvēku, putnu, zvēru, zivju un tas ir tāpēc, ka viņš grūtā brīdī viņiem vienmēr palīdz un viņi, savukārt, neatstāj nelaimē savu glābēju. Tā pasakas varonim rodas daudz maģisku palīgu.

Pasaka māca nevērtēt cilvēku pēc viņa ārējā izskata. Visās pasakās trešais tēva dēls vienmēr ir muļķītis, bet vai viņš patiešām tāds ir? Pasakā noskūpstīta varde pārvēršas par skaistu princesi, bet krupis – par skaistu, gudru princi.

Pasaka māca arī to, ka labi padarīt darbu, ne vienmēr sanāk ar pirmo reizi. Pasaku varonim, bieži vien, sanāk trīs reizes iet pie ļaunā Pūķa vai pie kāda cita pasaku varoņa un viņa neatlaidība vienmēr vainagojas ar panākumiem.

Pasakas māca mīlestību pret vecākiem. Varonis, kurš izpilda mātes vai tēva uzticēto darbu , vienmēr tiek vērtēts vairāk, nekā viņa nepaklausīgie brāļi un māsas. Tieši viņi, pasakas beigās saņem mantojumā pusi no karaļvalsts.

Pasaka satur apslēptu, neuzmācīgu morāli: nedrīkst mānīt, nedrīkst būt skopam, nedrīkst zagt, melot un nedrīkst nodot draugus.

Galvenais pasakās ir tas, ka tās māca, ka labsirdība, godīgums vienmēr atgriežas pie tiem, kuri palīdz citiem, ka labais vienmēr uzvar ļauno. Bet vai tad tas nav ideālās pasaules modelis?

Šīs mācību stundas bērni saņem intuitīvi un uztver tās ļoti vienkārši. Viņi labprāt dzīvo brīnumu pilnajā pasaulē un grib tajā atgriezties atkal un atkal, bet kādreiz, paši izdomā savu brīnumu zemi. Tautas māksla palīdz mazulim attīstīties, attīstīt iztēli un valodu.

Margarita Stāraste no cita skatījuma

Visiem pazīstamā un mīļotā māksliniece, bērnu grāmatu autore, Margarita Stāraste ir dzimusi 1914. gada 2. februārī, Vladimirā, agronoma Jāņa Barvika ģimenē. Kādreiz bērnībā, Margaritas Stārastes, tēvs pats sapņoja kļūt par mākslinieku, bet viņa sapņi nepiepildījās, tāpēc viņš īpaši rūpīgi un centīgi rūpējās par savu meitiņu. Viņam bija ļoti svarīgi, lai mazajai Margaritai vienmēr būtu zīmuļi un papīrs, tāpēc viņa, kādreiz par to smējās un teica, ka zīmēt viņa esot iemācījusies daudz agrāk, nekā staigāt.

Vecāku ģimenē viņa bija vienīgais bērns un viņai bieži gadījās vienai pašai palikt mājās. Mamma viņai stāstīja ļoti daudz pasaku un tad, kad viņa mājās bija palikusi viena, viņa bieži spēlējās ar dzirdēto pasaku tēliem, bet vēlāk sāka izdomāt tos pati. Tā radās visskaistākie pasaku tēli – fejas, mazie sniegavīriņi, rūķīši, Zīļuks. Visus savus izdomātos tēlus Margarita zīmēja uz papīra un tad, kad viņai bija 28 gadi iznāca pirmā viņas grāmata “Pintiķu ciema iemītnieki”, kurā viņa atspoguļoja savu izdomāto rūķu dzīvi. Margaritas dzīvē bija daudz, daudz pasaku un ilustrāciju, kartiņu, kuras tika zīmētas Līgo svētkiem, Lieldienām, Jaunajam gadam.

Nav jau brīnums, ka cilvēkam, kurš raksta pasakas, kuram ir izdomas pilna iekšējā pasaule, kurš zīmē iztēli rosinošus zīmējumus, arī paša dzīve, kādā brīdī ir kā pasaka.

Līdz kara sākumam Margarita mācījās Mākslas akadēmijā, pie tā laika pazīstamajiem māksliniekiem Vilhelma Purvīša, Jāņa Kugas un Konrāda Ubāna.

Sākot ar 1937. gadu Margarita Stāraste ir piedalījusies izstādēs. Vienā no izstādēm, kura notika Šveicē, māksliniece iepazinās ar puisi vārdā Gerrits Bordevīks, kurš arī bija ieradies Šveicē, lai pilnveidotos.

1939. gadā Margarita un Gerrits saderinājās, iepazinās viens ar otra vecākiem. Laimes pārņemtā Margarita aizbrauca uz mājām, lai paņemtu mantas…bet atgriezties Holandē viņai vairs neizdevās, jo bija sācies karš… Viņi izmisīgi rakstīja viens otram vēstules, bet ne viens, ne otrs tās nesaņēma, jo pastā tās vienkārši pazuda. Tā viņi pazaudēja viens otru no sava redzes loka un viņiem likās, ka uz mūžu. Margarita apprecējās ar koktēlnieku Kārli Stārastu, arī Gerrits apprecējās.

Bet, patiesai mīlestībai ir savi, neizdibināmi ceļi. Dzīvē gadījās tā, ka Margarita izšķīrās ar vīru un palika viena, arī Gerritam liktenis bija lēmis palikt bez sievas un 1979. gadā, ar Sarkanā Krusta palīdzību viņš sameklēja Margaritu. Atjaunojās sarakste, bet savienot savas dzīves kopā, viņiem neizdevās, Jo Gerritam bija iespēja atlidot uz Latviju, bet padomju valdība nedeva Margaritai iespēju doties uz Holandi un tikai 90. gadu sākumā Margarita savāca savas mantas un devās ciemos pie Gerrita, un laimīga tur ciemojās astoņus gadus.

Margarita ļoti baidījās no tikšanās ar Gerrita bērniem un mazbērniem, bet viņai bija ļoti patīkami, kad tikšanās reizē viņi izstāstīja, ka ir izauguši ar viņas zīmējumiem, kuri karājās piestiprināti pie viņu gultiņām. 1933. gada 7. jūlijā Margarita un Gerrits apprecējās.
Margarita un Gerrits daudz ceļoja, pavadīja kopā daudz, neaizmirstamu mirkļu. Vīrietis, kurš savu mīlestību bija saglabājis vairāk nekā 50 gadu, bija ārkārtīgi uzmanīgs un mīlošs vīrs.
Viņu laime turpinājās 8 gadus, līdz kamēr nelaime nepiemeklēja viņu mājās, jo Gerrits nomira no sirdslēkmes, uz savas mājas sliekšņa. Pēc vīra nāves Margarita atgriezās Dzimtenē.

Par savu dzīvi Margarita saka, ka tā viņai esot visu laiku sagādājusi daudz pārsteigumu. 85. gadu jubilejā māksliniece tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu Ordeni, viņu ir apciemojusi prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.

Mākslinieces ilustrētās un sarakstītās grāmatas ir priecējušas, priecē un priecēs vēl daudzas, jo daudzas paaudzes, bet pati māksliniece atvadījās no mums 2014. gada 18. februārī.

Attēls no kasjauns.lv