Pasakas, ko noteikti jāizlasa savam bērnam

Kā zināms, pasakas ir ne vien aizraujošas un interesantas, bet arī ļoti pamācošas. Katrā pasakā ir iespējams atrast kādu svarīgu dzīves atziņu vai domu graudu. Bērniem šādas atziņas ir svarīgi gūt jau pēc iespējas agrākā vecumā, tāpēc vecākiem noteikti vajadzētu saviem bērniem regulāri lasīt priekšā pasakas un pēc tam kopā apspriest šīs gūtās gudrības. Šeit būs dažas no pasakām, kuras ir pilnas ar ļoti svarīgām un būtiskām atziņām, kas bērnam palīdzēs dzīvē.

Kārlis Skalbe “Pasaka par Vērdiņu”

Kārļa Skalbes “Pasaka par Vērdiņu” noteikti bērnam iemācīs to, ka naudai nevajadzētu dzīvē būt galvenajai un to, kādu postu var nodarīt mantkārība. Pasaka stāta par pirtnieku, kurš atrada zelta vērdiņu. Pirtnieks to ielika kabatā. Kad viņš vērdiņu ņēma laukā no kabatas, tas visu laiku no jauna tajā uzradās. Tā viņš visu laiku to vien darīja, kā vilka vērdiņus laukā no kabatām un vairoja savu bagātību. Viņš aizmirsa savu māti un visu citu, kas reiz viņam bija svarīgs. Vēlāk vērdiņš pārvērtās par velniņu un teica “Tu visu šo laiku biji tikai pirtnieks un berzi man muguru”. Visa bagātība izzuda un pirtnieks atkal bija nabags, bet nu jau arī vecs un viens. Tas lieliski parāda, ka nav jēgas visu mūžu dzīties tikai pēc naudas.

Antuāns de Sent -Ekziperī “Mazais princis”

“Mazais princis” ir tik iecienīta grāmata tieši tāpēc, ka tā ir pilna ar dzīves atziņām. Šī pasaka ir par kādu pilotu, kas avarējis un nonācis tuksnesī un mazu zēnu, kas nonācis uz zemes no asteroīda. Mazais zēns visu laiku stāsta pilotam dažādas lietas un tur arī varam saskatīt šīs nenovērtējamās dzīves atziņas. “Ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribi iepazīt tauriņus”. “No katra jāprasa tas, ko katrs spēj pildīt”. “Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus”. “Nekas pasaulē nav pilnīgs”. “Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi””… un vēl daudzas citas atziņas iemācīsiet gan sev gan savam bērnam, ja izlasīsiet šo burvīgo pasaku.

Latviešu tautas pasaka “Čiks”

Ļoti daudz varam mācīties arī no mūsu pašu latviešu tautas pasakām. Tajās visās ir kāda morāle. Tā piemēram, pasaka “Čiks”, iemācīs, ka ne viss ir tik vienkārši, kā no malas izskatās un ir ilgi jāmācās, lai apgūtu kādu amatu. Pasaka ir par kungu, kuram pa ceļam saplīsa rati un viņam bija jādodas uz smēdi to salabot. Redzot cik viegls un labi apmaksāts ir kalēja darbs, viņš izdomāja, ka pats kļūs par kalēju. Tā nu viņš mēģināja kalt dzelzi vairākas reizes, bet pāri palika vien čiks.

Brāļi Grimmi “Trīs sivēntiņi un vilks”

Arī viesiem vali zināmā brāļu Grimmu pasaka “Trīs sivēntiņi un vilks” mums iemāca ko ļoti svarīgu – centība un pūles atmaksājas. Kā zināms, sivēntiņi, slēpjoties no vilka, būvēja sev namiņus. Pirmais būvēja no samiem, otrais no zariem, bet trešais uzbūvēja kārtīgu namiņu no akmeņiem. Pirmos divus namiņus vilks aizpūta, bet trešo, kurš bijā kārtīgu un cītīgi celts, vilks aizpūst nevarēja. Arī dzīvē bieži varam novērto, ka “uz ātro” darīts darbs neatmaksājas un cītīgi un kārtīgi paveikt savu darbu ir daudz labāk.

Kāpēc pasaku lasīšana ir labāka par animācijas filmu skatīšanos?

Laikam ejot, pasakas arvien paliek populāras. Tas ir viens no bērnu izklaidēšanas veidiem, ko atzīst ļoti daudzi vecāki. Arī pedagogi un psihologi nereti uzsver, ka pasaku lasīšana ir ļoti būtiska bērnu attīstībai, jo iemāca gan risināt problēmas, gan attīsta valodu, gan arī veido fantazēšanas prasmes un radošumu. Mūsdienās gan pasakas nereti tiek aizstātas ar multfilmām, jo tad vecākiem visu laiku nav jābūt bērnam blakus, turklāt vairumam bērnu tieši multfilmas patīk labāk. Arī tās palīdz bērnam attīstieties un māca dzīves gudrības, ja vien to sižets un leksika ir piemēroti. Kāpēc tad pasakas nevar vienkārši aizstāt ar multfilmām? Patiesība ir tāda, ka pasaku lasīšanai ir ļoti daudz priekšrocību, ko nesniedz multfilmu skatīšanās.

Svarīgākais ir tas, ka pasaku lasīšana priekšā raisa bērnos interesi par grāmatām. Ir svarīgi bērnus iepazīstināt ar grāmatām vēl pirms viņi paši iemācās lasīt, jo tas ir vienīgas veids kā bērnus pieradināt pie grāmatām. Ja bērniem tiks rādītas tikai multiplikācijas filmas, viņi neiemācīsies uztvert grāmatu tekstu paši. Multfilmās viss tiek parādīts priekšā, bet lasītā pasakā, ir jāiedziļinās un visu laiku jāseko līdzi, lai to izprastu. Ja lasīsiet saviem bērniem priekšā pasakas, viņi gribēs paši lasīt jau tikko kā būs iemācījušies burtot. Mīlestība pret grāmatām būs neatsverama priekšrocība turpmākajā attīstībā un mācībās.

Pasaku lasīšana arī dod vaļu fantāzijai un radošumam. Kā jau pieminējām, multfilmās viss tiek parādīts priekšā. Tā ir režisora, producenta un animatora interpretācija par stāstu. Bērnam jāpieņem to, ko viņam parāda. Ja bērns tikai klausās pasaku, viņš pats var radīt savu interpretāciju. Tas attīsta radošumu un fantāziju, kas ir ļoti būtiski bērna attīstībai un spējām. Bērns iemācās vizualizēt un iztēloties, kā varētu izskatīties pasaku varoņi un norise. Vēlāk šīs spējas palīdzēs gan mācību darbā, gan arī dzīvē.

Vēl jāpiemin, ka pasaku lasīšanā bērni var iesaistīties arī paši. Mazākie vien klausīsies, bet, sasniedzot piecu vai sešu gadu vecumu, vecāki var jau sākt lasīt pasakas kopā ar bērniem. Kaut arī bērni vēl neprot lasīt tekoši, viņi var skatīties grāmatā, sekot līdzi, burtot atsevišķus vārdus un teikumus. Tas gan attīstīs agrīnās lasītprasmes, gan arī ļaus labāk iepazīt vārdus, teikumus un to uzbūvi. Kad pienāks laiks pašam lasīt un rakstīt, tā būs nenovērtējama priekšrocība.

Visbeidzot, svarīgs ir arī fakts, ka pasaku lasīšanā ir iesaistīti arī vecāki. Multfilmas bērns skatās viens. Tas parasti nav laiks kopā ar ģimeni, bet lasot pasakas, vecāki ir ne vien klāt, bet arī iesaistās notiekošajā. Vecāku klātbūtne bērnībā ir ļoti svarīga. Tas rada labākas attiecības ar bērniem un parāda to, ka vecāki ir ieinteresēti savās atvasēs. Pasaku lasīšana var kļūt par labāko ģimenes laika nodarbi, kas stiprinās ģimeniskās saites.

Kā redzams, pasaku lasīšana nav tikai parasts bērnu izklaidēšanas veids, ko viegli var aizstāt ar mūsdienu tehnoloģijām. Pasaku lasīšana ir kas daudz vairāk. Tas ir ģimenes laiks, kas ļauj bērniem iemācīties daudz ko jaunu, attīstīt savas prasmes un gūt emocionālu baudījumu. Pasaku lasīšana kopā ar bērniem ir labākais izklaides veids, ko vecāki var nodrošināt.

Vai pasakas var negatīvi ietekmēt bērna psihi?

Pēdējā laikā ir īpaši aktualizējies jautājums par izvēlētās literatūras ietekmi uz bērnu psihi. Piemēram, Lielbritānijā, nesen veiktā pētījumā atklājās, ka vecāki izvairās saviem bērniem lasīt daudzas zināmas pasakas, kas uzskatāmas par bērnu literatūras klasiku un ar kurām kopā ir uzaugušas vairākas paaudzes. Tam par iemeslu ir bažas, ka pasakas bērnam var iemācīt nepareizu, sagrozītu pasaules uztveri un pat bojāt viņu psihi. Vai tiešām pasakas var bērnu ietekmēt negatīvi, vai arī tas ir modernās pasaules radīts mīts?

Daudzas mātes, piemēram, izvairās lasīt savām meitām visiem labi zināmo pasaku “Pelnrušķīte”, jo tā meitenēs radot mazvērtības kompleksus un liekot paļauties uz citu labvēlību. Pasakā esot nepareizi atainota sievietes loma sabiedrībā un uzsvars tiek likts uz to, ka savu dzīvi var atrisināt apprecoties ar bagātu vīrieti. Vēl vecāki izvairās lasīt pasakas, kurās sastopamas šausmas, bailes un briesmas, jo uzskata, ka šādi motīvi var patiešām negatīvi ietekmēt bērnu psihi. Piemēram, pasakā “Ansītis un Grietiņa” bērni nonāk ļaunās raganas gūstā, kas grib viņus apēst. Kas tāds var nobiedēt bērnu un radīt viņā paranoiskas tieksmes, bailes un neuzticību. Vēl kopumā nereti tiek norādīts uz to, ka pasakās vienmēr labie tēli ir attēloti skaisti, bet sliktie neglīti, kas iemāca bērnam domāt sekli un vērtēt cilvēkus pēc viņu ārējā izskata. Piemēram, pasakā “Sniegbaltīte” skaistuma slavināšana atklājas ļoti spilgti, kad ļaunā pamāte grib nogalināt Sniegbaltīti, jo viņa ir skaistāka.

Piemēru tam, kā vecāki pasakās saskata dažādus negatīvus motīvus ir daudz. Tā kā bērna prāts ir nenobriedis un viegli ietekmējams, pastāv iespēja, ka viņš kaut ko no pasakām varētu saprast pārāk tieši un iemācīties kaut ko negatīvu vai pat iespējams gūt traumatisku pieredzi, taču, tas var notikt tikai tad, ja pasakas tiek nepareizi interpretētas un netiek izvēlētas atbilstoši bērna attīstības vecumam.

Pirmkārt, vecākiem ir jāpārrunā ar bērnu to, ko viņš ir sapratis. Pasakas ir pilnas ar dažādām dzīves gudrībām. Tās palīdz bērnam attīstīt radošo domāšanu, iemāca risināt problēmas, attīsta valodu utt., bet vecākiem ir jāpārliecinās, ka bērns patiešām uztver un uzsūc visu pozitīvo ko pasakas dod. Ja pēc pasakas izlasīšanas viss tiek pārrunāts, vecāki var pārbaudīt, kā šī pasaka ir ietekmējusi bērnu, un ja viņš ir guvis kādas negatīvas mācības, vecāki var to labot, izskaidrojot patiesību. Pajautājiet bērnam, ko viņš ir iemācījies, kā viņš būtu rīkojies varoņu vietā, kas viņam pasakā nepatika utt. Tāpat arī paskaidrojiet, ka pasaka tomēr nav reālā dzīve. Paskaidrojiet, ka dzīvē ir jācīnās, lai kaut ko sasniegtu un neviena labā feja ar burvju nūjiņu nenāks, bet tajā pašā laikā šo mācību varat skaidrot no cita viedokļa – ar tiem, kas cenšas notiek labas lietas.

Vēl, ļoti būtiski ir atrast vecumam atbilstošas pasakas. Pasaku vecuma amplitūda ir ļoti liela. Pasakas var sākt stāstīt jau pavisam maziem bērniem, kā arī ir pasakas, kas būs piemērotas tikai pieaugušajiem. Protams, maziem bērniem nevajadzētu stāstīt pasakas, kurās saskatāmi izteikti negatīvi motīvi, briesmoņi, nāve, šausmas utt. Maziem bērniem ir jāstāsta pasakas, bez sarežģītiem konfliktiem un ar ļoti primitīvām dzīves mācībām, piemēram, ka nevajag darīt otram ļaunu, ka svarīgi ir dalīties utt. Lielākiem bērniem, savukārt tieši patiks pasakas ar negaidītiem pavērsieniem, briesmām utt., jo tas viņus ieintriģēs.

Kopumā jāsaka, ka pasakas var bērnu ietekmēt arī negatīvi, bet tad pie vainas ir nepareiza pasaku izvēle un interpretācija. Arī mēs, pieaugušie, izvēloties nepareizu literatūru, varam gūt nepareizus, maldīgus priekšstatus par dzīvi, bet izvēloties mūsu emocionālajam stāvoklim un gaumei atbilstošu literatūru, mēs varam iemācīties ļoti daudz ko jaunu un gūt pozitīvas emocijas. Noteikti nevajadzētu saviem bērniem liegt prieku baudīt pasakas, tikai tāpēc, ka jūs māc šaubas par pasaku sniegtajām dzīves mācībām. Ja skaidrosiet savam bērnam pasakas morāli un pratīsiet paskaidrot, kas ir realitāte un kas fikcija, nekādu problēmu nebūs.

Pasaku veidi

Pasakas ir neatņemama bērnības sastāvdaļa. Diez vai atradīsies cilvēks, kurš būdams mazs, nav dzirdējis daudz visdažādāko atgadījumu. Izaudzis liels, viņš pasakas stāsta saviem bērniem, kuri tās saprot pa savam, iztēlē zīmē darbojošos personāžu tēlus un pārdzīvo emocijas, kuras pasaka viņiem nodod.

Pasakas ir dažādas. Kādas? Uz šiem jautājumiem mēģināsim atbildēt.

Pasakas zinātniskais skaidrojums, skan aptuveni tā – “Pasakas ir episks literatūras žanrs, vēstījums par kādiem brīnumainiem vai avantūriskiem notikumiem, kuriem ir konkrēta struktūra: sākums, vidus un beigas”. Citiem vārdiem sakot, katram lasītājam, izlasot to, vajag gūt kādu mācību stundu vai morāli. Atkarībā no pasakas veida, tā var veikt arī citas funkcijas.

Galvenie pasaku veidi
Kādas ir pasakas? Laikam visi piekritīs, ka par atsevišķu pasaku veidu, var uzskatīt pasakas par dzīvniekiem. Otrs pasaku veids ir burvju pasakas un par trešo, galveno pasaku veidu, varam uzskatīt sadzīves pasakas. Katram, pasaku veidam, ir savas īpatnības, kuras saprotamas kļūst pēc salīdzināšanas analīzes.

Pasakas par dzīvniekiem
Tādu pasaku eksistēšana ir pilnīgi pamatota, jo dzīvnieki ir būtnes, kas dzīvo mūsu tuvumā. Tieši šis fakts kalpoja par pamatu tam, lai tautas mākslā tiktu izmantoti dzīvnieku tēli, turklāt visdažādākie: gan meža, gan mājdzīvnieku. Vēl varam pamanīt, ka dzīvnieki pasakās, ir nevis parastie dzīvnieki, bet gan īpaši dzīvnieki, kuriem piemīt cilvēciskās īpašības. Viņi dzīvo, sazinās un uzvedas kā īsti cilvēki. Tādi mākslinieciskie paņēmieni, ļauj tēlu padarīt saprotamu un interesantu, piepildīt to ar noteiktu jēgu.

Pasakas par dzīvniekiem var iedalīt divās kategorijās: pasakas par meža dzīvniekiem un pasakas par mājdzīvniekiem. Vēl, pasakas par dzīvniekiem, var iedalīt pasakās priekš bērniem un pasakās priekš pieaugušajiem. Tādās pasakās, bieži vien, cilvēks izpilda vai nu galveno, vai nu otrā plāna lomu.

Ar pasakām par dzīvniekiem, bērni parasti iepazīstas vecumā no 3 – 6 gadiem. Mazajiem lasītājiem, tās ir vislabāk saprotamas.

Burvju pasakas
Galvenā, šo pasaku līnija ir burvju un fantastikas pasaule, kurā dzīvo un darbojas galvenie varoņi. Burvju zemes likumi atšķiras no parastajiem zemes likumiem, tajā vis ir citādāk, nekā parastajā pasaulē. Tas ļoti vilina jaunos lasītājus un padara šo pasaku veidu, par visiecienītāko bērnu vidū. Burvju sižets, ļauj pasakas autoram likt lietā visu savu izdomu un izmantot pēc iespējas vairāk zināmo, māksliniecisko paņēmienu, lai radītu darbu, kurš ir paredzēts bērnu auditorijai. Nav noslēpums, ka bērnu fantāzijai nav robežu, tāpēc, pārsteigt, mazos fantazētājus, nav nemaz tik viegli.

Sadzīves pasakas
Sadzīves pasakas stāsta par ikdienas notikumiem, izgaismo dažādas sociālās problēmas un cilvēku raksturus. Tajās autors izsmej negatīvās cilvēku īpašības. Pasakas var iedalīt gan sociālajās, gan satīriskajās, ar burvju pasakas elementiem, utt. Pasakās tiek izsmietas bagāto un varas kāro cilvēku negatīvās īpašības, bet tautas pārstāvji, sadzīves pasakās iemieso pozitīvās īpašības. Sadzīves pasakas parāda, ka galvenais, nav spēks un vara, bet gan labsirdība un godīgums. Literāti apgalvo, tas ir fakts, ka pasakas tika rakstītas tajā laikā, kad cilvēki pārdzīvoja sociālās krīzes, centās pamainīt sabiedrību. Galvenie mākslinieciskie paņēmieni – satīra, humors un smiekli.

No kāda vecuma vajag sākt lasīt bērnam priekšā pasakas

Kas ir grāmata? Pirmām kārtām, tas ir priekšmets. Atšķirībā no akmens vai nūjas, tā ir cilvēku roku radīta un kalpo specifisku, cilvēku vajadzību apmierināšanai. Tieši tāpat, kā katliņš ir radīts, lai tajā vārītu ēdienu, ķemme, lai ķemmētu matus, krēsls, lai sēdētu, grāmatai ir radīta, lai to lasītu. Tātad, eksistē speciāli, šī priekšmeta lietošanas noteikumi, kurus bērnam vajag saprast.
Daudzi speciālisti apgalvo, ka bērnam pasakas vajag sākt lasīt jau kopš dzimšanas, bet citi atkal uzskata, ka tad, kad ir pēdējie grūtniecības mēneši – sēdi, glaudi vēderu un lasi, piemēram, pasaku par Vinniju Pūku. Daudzi apgalvo, ka tad, kad bērniņš ir piedzimis, viņš atpazīst šo pasaku.

Topošajām māmiņām, tik tiešām ļoti veselīgi ir lasīt labas bērnu grāmatas un pasakas, it īpaši tādas kā “Vinnijs Pūks”, tāpēc, ka tajās var sastapties ar visām brīnumainajām mākslas spējām, tādas pasakas labi iespaido bērnu, jo neuzbāzīgā veidā stāsta par pasaules uztveri.

Kaut gan jāsaka, ka sievietei lasīt ir ļoti veselīgi un ne tikai grūtniecības laikā. “Lasoša māmiņa” ar savu piemēru, nākotnē, var būt labs paraugs bērnam. Bet, kas attiecas uz to, vai mazulis būs spējīgs pazīt to tekstu, kuru māmiņa viņam lasīja grūtniecības laikā, nav svarīgi, tāpēc, ka svarīgi ir tikai tas, vai māmiņa un tētis vispār lasa grāmatas un tai skaitā pasakas arī.

Grāmata ir priekšmets, kuru bērns var sākt iepazīt tad, kad ir sasniedzis zināmu vecumu. Apkārtējie priekšmeti, mazuli sāk interesēt samērā agri, jau tad, kad viņa mazās rociņas sāk pēc tiem stiepties. Ļoti agrā vecumā, tādas intereses galvenais mērķis ir veikt ar to kaut kādu darbību, piemēram, iebāzt mutē, nomest uz grīdas, likt tam izdot kādu skaņu. Astoņus mēnešus jaunu, gadu jaunu un pusotru gada jaunu bērnu interesē nevis priekšmeta specifiskā nozīme, bet gan vairāk to īpašības un it īpaši tādas, kuras ir kādas noteiktas darbības sekas.

Ja tādā vecumā, jūs bērna priekšā noliekat grāmatu – lielu, skaistu, ar izturīgām lapām, tad, visticamāk, bērns sapratīs, ka lapas var pāršķirt. Šī nodarbošanās, bērnam, arī kļūs par galveno. Bet, pagaidām, saikne ar mākslas pasauli, tai ir pavisam nenozīmīga. Šajā vecumā, galvenais, ir lapu šķirstīšana. Tajā nav nekā slikta. Tas pat ir vajadzīgs, tikai ar vienu nosacījumu, ka grāmatai neplīst lapas.

Kā noteikt pirmās pazīmes, kad bērnam drīkst dot lasīt grāmatu? Bērnam drīkst sākt dot grāmatas tad, kad viņš sāk apkārtējos priekšmetus izmantot pēc vajadzības, piemēram, ar ķemmi braukāt pa matiem, patstāvīgi mēģināt ēst ar karoti, vilkt galvā cepuri, u.t.t. Tas kalpo par signālu, ka grāmata, var tikt uztverta pareizajā formā. Bet, bez vecāku palīdzības, bērnu vienu pašu ar grāmatu atstāt nevar, pat ja tā ir izgatavota no bieza kartona. Grāmata, savu lomu sāk izpildīt tikai tad, kad bērns sāk komunicēt ar pieaugušajiem par grāmatu.

Interesanti fakti par pasakām

Gandrīz visiem, tagad nu jau pieaugušajiem cilvēkiem, bērnībā tika lasītas pasakas un tagad viņi, tās tieši tāpat lasa saviem bērniem. Pasaku lasīšana un pasaku stāstīšana ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, kura tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Pasakas ir ļoti interesantas un pamācošas, bet ne visi zina, ka arī par pasakām un to rašanos ir daudz interesantu faktu.

Rakstnieks, Džeimss Berijs, ir uzrakstījis grāmatu par Pīteru Penu, zēnu, kurš nekad nepalika pieaudzis. Šis tēls ir veltīts viņa brālim, kurš nomira iepriekšējā dienā, pirms Džeimsa 14. dzimšanas dienas, tieši tāpēc, viņš vienmēr ir palicis jauns un nekad nenoveco viņu mātes atmiņā.

Japāņu folklorā ir pasaka, kura ļoti atgādina Krilova fabulu par vārnu un lapsu. Tikai, lapsas vietā tur galvenais varonis ir gliemezis un kad vārna viņu noķer, tas saka: “Tev ir tik skaista balss, nodziedi lūgšanu Budai un es mierīgi nomiršu.” Vārna sāk lūgties un nomet gliemezi.

Vinnijs Pūks, pie sava vārda pirmās daļas tika pateicoties reālajai, rakstnieka Milna dēla, Kristofera Robina, rotaļlietai, kura tika nosaukta par godu Londonas zooloģiskā dārza iemītniecei – lācenei Vinnipegai, kura tur, savukārt, nonāca no Kanādas. Otrā, Vinnija Pūka vārda daļa, tika aizgūta no Milnu ģimenes paziņu gulbja vārdā Pūks.

Lai arī cik neticami tas liktos, bet barons Minhauzens bija reāls, nevis izdomāts cilvēks. Jaunībā, viņš aizbrauca no savas dzimtās pilsētas Vācijā uz Krieviju un kļuva tur par pāžu. Mazliet vēlāk, viņš savu karjeru uzsāka armijā un aizdienējās līdz kapteiņa pakāpei un tad aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Tur viņš palika slavens pateicoties neparastajiem stāstiem, kurus viņš stāstīja par dienēšanu Krievijā, piemēram, kā Pēterburgā iebrauca ar vilku, kurš bija iejūgts kamanās, par zirgu, kurš bija pārgriezts uz pusēm, par kažokiem, kuri sāka trakot un par ķirsi, kurš uzauga briedim uz galvas. Šie neparastie stāsti, kā arī jaunie stāsti, kuri tika piedēvēti baronam, palīdzēja izveidot literāro Minhauzena tēlu.

Šarla Pero un brāļu Grimmu pasakas ir radušās viduslaikos, tāpēc to oriģinālie teksti no mūsdienās zināmajiem tekstiem, bieži vien atšķiras cietsirdību, nežēlību un sadzīves ainu dabīgumu. Piemēram, pasakā par Sarkangalvīti un vilku, vilks apēd ne tikai vecmāmiņu, bet piedevām vēl arī pusi, no sādžas iedzīvotājiem, bet Sarkangalvīte, viņu pēc tam ievilina bedrē ar verdošu darvu. Bet pasakā par Pelnrušķīti, māsām uzvilkt kristāla kurpīti izdodas tikai tad, kad viena no viņām nocērt sev pirkstu, bet otra papēdi. Apmānīt viņām nevienu neizdodas, jo atmaskot viņas palīdz baložu dūdošana.

Pasaku par vilku un septiņiem kazlēniem, Rumānijā sauc par pasaku “Kaza un trīs kazlēni”. Tāpēc, filmas “Mamma” uzņemšanas laikā izvēlējās vidējo kazlēnu skaitu – piecus.

Runājot par pasaku tēliem un sižetiem, gribas teikt, ka ne vienmēr tie ir tik nevainīgi, kā mums liekas un pirms pasaku lasīšanas, vecākiem noteikti vajadzētu izvērtēt, kuras pasakas ir atbilstošas viņu bērnu vecumam.

Kā pareizi izvēlēties pasaku atbilstošu bērna vecumam?

Katrs cilvēks atceras, kā vecāki vai audzinātājs bērnu dārzā lasīja viņiem pasakas. Pasaka – tā ir saskarsme ar bērnu, brīnumainā, viņam labi saprotamā valodā, pasakas, tās ir mazas mācību stundas, kuras mazulim ir jāapgūst. Mazie bērni iztēlojas, ka viņi ir pasaku varoņi un dzīvo kopā ar viņiem, mācās no viņu kļūdām. Stāstot vai lasot pasakas, vecāki māca saviem bērniem, kā vajag uzvesties dažādās dzīves situācijās. Pasakas māca bērniem līdzjūtību un līdzcietību, klausoties pasakas, viņi kļūst daudz uzmanīgāki un pacietīgāki.

Sākt lasi pasakas, var gandrīz jebkurā vai vecumā, tikai jāatceras, ka uztvert tās bērns sāks ne ātrāk kā 4 gadu vecumā. Jo mazāks bērns, jo vienkāršākas pasakas viņam ir jālasa, var lasīt pasakas dzejoļu formā. Parasti, tādās pasaciņās galvenie varoņi ir dažādi zvēriņi, ar kuriem notiek dažādas sīkas ķibeles, kuras liek, mazajai sirsniņai, minimāli pārdzīvot par notiekošo. Galvenais vecāku uzdevums, lasot pasakas maziem bērniem, iemācīt viņus klausīties. Bērns var apsēsties mammai vai tētim klēpī un klausīties, pagaidām vēl viņam nesaprotamos vārdus.

Ja vecāki pasaku lasa maigā intonācijā un mierīgā balsī, tad mazulis sajūt, kā no grāmatas, kuru rokās tur mamma vai tētis plūst siltums un prieks. Negatīvie iespaidi, kurus bērns ir saklausījis bēdīgā pasakā var izraisīt bērnā baiļu sajūtu. Bet ja pārdzīvojumi pasakā ir stresa pilni, tad mazulis cenšas instinktīvi aizsargāties un pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz pasakas beigām. Tāpēc, līdz četru gadu vecumam, bērniem nav ieteicams lasīt pasakas, kurās ir daudz smagu pārdzīvojumu.

Tādi vārdi kā “norija”, “uzšķērda”, “nobijās” – var radīt traumu bērna psihē. Tāpēc, ka jau mēs teicām, līdz četru gadu vecumam vajag atturēties no pasakām, kuru saturā ir izmantoti tādi vai tamlīdzīgi vārdi. Pirms grāmatas iegādāšanās, obligāti pievērsiet uzmanību tam, sākot ar kādu vecumu, šo grāmatu ir ieteicams lasīt bērniem. Ja tāda informācija uz grāmatas nav norādīta, tad pašķirstiet lappuses un pacentieties novērtēt, vai grāmata ir piemērota jūsu bērna vecumam.

Grāmatās, kuras ir paredzētas maziem bērniem ir jābūt daudz zīmējumu, faktiski, tiem ir jābūt katrā lapaspusē. Zīmējumi palīdz labāk izprast pasakas sižetu. Uz grāmatas vākiem vai grāmatā nedrīkst būt briesmīgu zīmējumu, daudziem bērniem no tiem ir bail. Pavisam maziem bērniem labāk ir iegādāties kartona grāmatiņas, lai viņi nevarētu tās saplēst. Uzmanīgi izlasiet pasakas vai dzejoļa sižetu. Pasakai, kura ir paredzēta maziem bērniem ir jābūt vienkāršai un īsai, ar laimīgām beigām, tajā ir jābūt ietvertai tai idejai, kuru vecāki grib nodot savam bērnam. Ja jūs uzskatāt, ka grāmatā ir negatīvi momenti, tad atsakieties no grāmatas iegādes, bet ja jums tādu grāmatu uzdāvināja, tad pagaidiet, kamēr bērns paaugsies.

Lai bērns labāk atcerētos pasakas, psihologi iesaka, pasakas nevis lasīt, bet stāstīt. Tas ir tāpēc, ka stāstot pasakas, cilvēka balss ir siltāka, maigāka un izraisa vairāk uzticības. Tikai stāstot pasakas nevajag pārcensties, runāt briesmīgā balsī, skaļi vaimanāt un plaši žestikulēt ar rokām. Vecāku uzdevums ir nevis nobaidīt bērnu, bet pacensties bērnam attēlot to stāvokli, kurā atrodas pasakas varonis.

Kāpēc bērni nelasa grāmatas?

Mūsdienās, bieži vien vecāki, bet vēl vairāk vecvecāki šausminās par to, ka bērni nelasa grāmatas, viņus nesaista pasaku, piedzīvojumu un fantastikas pasaule.

Ir vairāki viedokļi, kāpēc tas tā notiek, bet viens no galvenajiem iemesliem, ir tas, ka tagad ir parādījies daudz jaunu tehnoloģiju, kuras bērnu uzmanību piesaista vairāk nekā grāmatu lasīšana. Par kādu grāmatu lasīšanu var iet runa, ja ir pieejams televīzija un internets, kurā var gan iemīļotas multfilmas noskatīties, gan jautru spēlīti uzspēlēt, gan ar draugiem pakomunicēt. Vieni, šajā gadījumā, noteikti vainos vecākus, citi – izglītības sistēmu, kura iznīcina jebkuru vēlmi lasīt. Bet atradīsies, vēl viena kategorija cilvēku, kuri apgalvos, ka visos laikos ir bijuši tādi bērni, kuriem nav paticis lasīt un ka problēma ir uzpūsta.

Ko, par to, saka zinātniskie pētījumi?

Ja mēs ticam zinātniskajiem pētījumiem, tad tie apgalvo, ka visā pasaulē, grāmatas ir sākuši mazāk lasīt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Interesanti ir tas, ka daudzās attīstītajās valstīs, grāmatu lasīšanai nedēļā tiek veltīts ne vairāk ar sešām stundām, bet piemēram, Indijā – uz pusi vairāk.

Ko vecākiem nevajadzētu darīt?

Pirmām kārtām, vecākiem nevajadzētu lasīt un piedāvāt bērniem klausīties pasakas vai stāstus, kuri satur daudz nesaprotamu vārdu. Ja jūs lasāt pasaku, kurā ir nesaprotami vardi, tad bērnam obligāti vajag paskaidrot to nozīmi. Vislabākais variants ir, izvēlēties bērna vecumam atbilstošu grāmatu un pārliecināties, vai bēram visi vārdi ir saprotami. Ja bērns nesapratīs, par ko jūs viņam lasāt vai stāstāt, viņam var pazust interese par šo nodarbi uz ilgu laiku vai pat uz visiem laikiem.

Otrkārt, nevajag iebilst pret bērna spēlēšanos ar rotaļlietām un tā vietā piedāvāt viņam lasīt. Rotaļāšanās un grāmatu lasīšana ir divas dažādas lietas.

Treškārt. Nevajag bērnu piespiest ar varu lasīt pasakas vai arī kāda cita satura grāmatas. Tas nenovēršami bērnā izraisīs negatīvas emocijas. It īpaši, nedrīkst bērnu salīdzināt ar citiem vienaudžiem, kuri labprāt lasa grāmatas. Šajā gadījumā, bērns var sākt pierādīt savu patstāvību, noliedzot norādītos piemērus.

Ceturtkārt. Izvēlēties grāmatas neatbilstoši bērna vecumam, bērnam būs garlaicīgi, bet garlaicība nedrīkst asociēties ar grāmatu lasīšanu.

Likt bērnam, pabeigt lasīt grāmatu līdz galam, ja viņam tā šķiet neinteresanta. Tas būs tieši tāpat, ka pildīt mājas darbus, kuri liekas neinteresanti. Lasīšana, tādā brīdī, tiks uztverta kā sods.
Ko vecākiem vajadzētu darīt.

Lai jums nerastos jautājums, kāpēc jūsu bērni nelasa grāmatas, stāstiet bērniem dažādus, interesantus stāstus vai pasakas, no kādas konkrētas grāmatas un automātiski pārejiet pie grāmatas lasīšanas. Tas taču ir tik vienkārši – fiksēt radušos interesi.

Nopērciet skaistu pasaku grāmatu vai enciklopēdiju. Mūsdienu bērni, bieži vien “ieiet “grāmatu pasaulē, pēc kādas konkrētas, izzinošas literatūras izlasīšanas. Tagad ir pieejamas dažādas grāmatas ar jautājumiem un atbildēm, kuras bērns var apskatīt un lasīt, jauki ir tas, ka lasot tādas grāmatas, jūs varat darboties kopīgi.

Centieties paši, pēc iespējas vairāk lasīt grāmatu. Bērnam ir jāredz un jāpierod, ka vecāki lasa. Jūsu mājās ir jābūt grāmatām.

Ņemiet pēc iespējas biežāk bērnu grāmatas, lai pamodinātu bērnos interesi par tām, lasiet tās aizraujoši, ar smaidu, ar dažādām balss intonācijām un ne pārlieku žestikulējot.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis

Dzīves gadi – 24. janvāris 1776. gads – 25. jūnijs 1822. gads.

Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa slavenākās pasakas – “Riekstkodis”, ‘Dons Žuāns”, “Undīne”.

Prūsijas karalistē, advokāta, Kristofa Ludviga Hofmana ģimenē, piedzima zēns, kuram deva vārdu Ernsts. Kad zēnam bija trīs gadi, viņa vecāki izšķīrās. Ernstu aizveda pie vecmammas un tur viņš nokļuva spēcīgā, mātes brāļa ietekmē. Mātes brālis bija talantīgs un gudrs cilvēks, kurš aizrāvās ar mistiku un fantastiku.

Ar laiku, zēnam parādījās gan muzikālās dotības, gan gleznošanas dotība. Ar šīm dotībām, vēlāk, pieaugušo dzīvē, viņš centās pelnī naudu iztikai. Bet, paklausot, onkuļa gribai, Ernsts Hofmanis iestājas Kēnigsbergas universitātē – juridisko zinātņu kursā un pabeidz to ar izcilību.

Tālāk viņa dzīve bija saistīta ar valsts darbu. Līdz 1807. gadam, viņš strādā dažādos amatos, bet brīvajā laikā nodarbojas ar zīmēšanu un muzicēšanu. Mazliet vēlāk, kad viņš, cenšas sev iztiku nopelnīt tikai ar mākslu, viņa dzīvē ienāk nabadzība un nepatikšanas. Bet uztraukties nedrīkstēja. 1807. gadā viņš atstāj Kēnigsbergu un dažus gadus vēlāk, viņš manto nelielu mantojumu. Pēc kāda laika, kuru viņš pavadīja Drēzdenē, 1815. gadā Ernsts pazaudē kapelmeistara vietu, kurā strādājot, viņš varēja spilgti izpaust savas ambīcijas. Dzīve liek viņam atgriezties kalpošanā, kura viņam tik ļoti nepatīk. Ernsts tiek aizsūtīts uz Berlīni. Te viņš varēja samērā labi nopelnīt un darba viņu pārāk nenogurdināja. Viņam palika daudz brīva laika, kuru viņš labprāt veltīja mākslai.

Savus uzskatus par dzīvi, Ernsts Hofmanis cenšas parādīt savās pasakās un stāstos, kuriem ir izteikta nosliece uz fantastiku. Tāsu stāstu un pasaku ir ļoti daudz un tie visi, savā ziņā, ir unikāli un neatkārtojami. Ernstam Hofmanim ir lielisks talants izdomāt varoņus, kuri ir jautri un graciozi, bet kādreiz, arī pārlieku drūmi. Izdomātās tautas, nesa saviem lasītājiem sarkasma un nenopietnas satīras informāciju, bet to, savukārt, negribēja pieņemt vācu kritika.

Ernsts Hofmanis, juta stipru nepatiku pret cilvēkiem ar šauru redzes loku un “maigajām” tējas sabiedrībām. Ar lielāko prieku, lielāko vakaru un nakts daļu, viņš pavadīja vietējā vīna pagrabā. Vīns, protams, atstāja iespaidu uz viņa nerviem, viņš kļuva viegli aizkaitināms, sāka mocīties ar bezmiegu. Atnākot mājās, Ernsts Hofmanis, sāka rakstīt briesmu stāstus, radīt jaunus tēlus, no kuriem, kādreiz, baidījās pat pats. Bet tad, kad bija pienācis laiks, viņš precīzi ieradās savā darba vietā, sēdēja, izpildīja savus pienākumus tā, it kā nekas nebūtu noticis. 46 gadu vecumā, Ernstam, bija iestājies izsīkums, līdz kuram, viņu bija novedis viņa nekārtīgais dzīves veids.

Ernsts Hofmanis nomira Berlīnē. Līdz pašai nāvei, viņam izdevās saglabāt lielisku asprātību un neparastu iztēli. Ernstu apglabāja Berlīnē, Jeruzalemes kapsētā.

Slavens, Ernsts Hofmanis, kļuva arī citās valstīs – Ziemeļamerikā, kā arī Eiropā.

Ernsta Hofmaņa dzīvei ir veltīta Žaka Ofenbaha opera “Hofmana pasakas” un M. Bažana poēma “Hofmana nakts”.

Jaunumi pasaku pasaulē

Eiropas zinātnieki ir izgudrojuši neparastu pidžamu, kura ir spējīga pati stāstīt bērniem pasakas.
Pidžamu, lai tā varētu strādāt, var pieslēgt klāt planšetdatoram vai viedtālrunim. Tādu, pasaku stāstošo pidžamu, sortiments ir samērā plašs, ir pieejama liela un interesanta krāsu daudzveidība, tās ir piemērotas gan meitenēm, gan zēniem. Pidžamu izmēri ir pieejami gan pavisam maziem bērniem, gan arī pirmskolas vecuma bērniem. Tāda neparasta “rotaļlieta”, kura vienlaicīgi ir arī noderīga manta un arī audio grāmata maksā aptuveni 16 mārciņu un ir spējīga iepriecināt jebkuru mazuli.

Bet, zinātnieki uzskata, ka tādu mantu nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi, vecākiem pašiem vajag stāstīt un lasīt pasakas saviem bērniem, bet tad, kad bērni ir paaugušies un iemācījušies lasīt, viņiem pašiem vajadzētu sākt lasīt īsas pasakas. Pidžamu būtu vēlams izmantot tikai tādos gadījumos, kad nav nekādas iespējas pasaku izstāstīt vai izlasīt pašiem, tad var no pidžamas “repertuāra” izvēlēties kaut ko jaunu un nedzirdētu.

Bērniem šī manta varētu asociēties ar kaut ko pasakainu un neparastu, it īpaši tad, kad jūs to tikko būsiet iegādājušies. Jāsaka, ka pasaku izvēle ir samērā liela – 47 dažādas pasakas, kuras visvairāk ir iemīļojuši un iecienījuši bērni.

Sacerot pasakas bērni atbrīvojas no sliktā garastāvokļa

Lielbritānijā pastāv labdarības organizācija, kuras nosaukums ir “Jaunie prāti” un kuras mērķis ir sniegt psiholoģisko palīdzību bērniem. Te tiek radīti dažādi projekti, notiek nodarbības, kuras pozitīvi iespaido bērnu emocionālo stāvokli un psihisko veselību.

Tieši šīs kompānijas speciālisti izsaka viedokli, ka tajā brīdī, kad bērni sacer pasakas un dažādus stāstus, viņi sāk justies labāk un ir spējīgi atbrīvoties no negatīvām emocijām un nepatīkamām atmiņām.

Tieši, sacerot pasakas, bērns ir spējīgs netiešā veidā, it kā ar savas pasakas tēlu palīdzību sniegt ļoti svarīgu informāciju, padalīties ar to kas viņu dotajā brīdī nomāc. Psihologu grupa vadīja bērnu grupu, kuras pamatā bija relaksācijas vingrinājumi un sacerēšana. Bērni varēja sacerēt pasakas par jebkuru tēmu, priekšā tika pateikts tikai viens teikums, piemēram, “reiz pasaulē dzīvoja mazs putniņš”, bet tālāk bērns pats veidoja vienkāršu sižetu un veidoja attiecības starp pasakas varoņiem tādas, kādas pats vēlējās.

Novērojot bērnu uzvedību un sarunājoties ar viņiem, šī organizācijas darbinieki pamanīja, ka pēc nodarbībām, bērni bija atbrīvojušies no negatīvajām emocijām bet pasakās, bieži vien parādījās situācijas, kuras bija ļoti līdzīgas tiem konfliktiem un aizvainojumiem, kurus bērns tajā brīdi pārdzīvoja. Izdomājot pats, kā risināsies šie konflikti, bērns ir spējīgs atbrīvoties no negatīvisma, kurš ir saistīts ar reālām dzīves situācijām.

Eiropā tiek plānots pārrakstīt bērnu pasakas

Tradicionālās ģimenes Eiropā vairs nav modē. Eiropas parlaments, ņemot vērā sievietes tiesības, ir samērā asi izteicies par bērnu, tautas pasaku saturu, kurās ir saglabājies “negatīvais stereotips” – tēvs – ģimenes galva un naudas pelnītājs, bet māte – ģimenes pavarda sargātāja.

Komitejas dalībnieki pieprasa aizliegt lasīt tamlīdzīgas pasakas pirmskolas iestādēs un jaunāko klašu skolēniem. Par galveno argumentu feministēm kalpo fakts, ka tādas pasakas negatīvi ietekmē pirmskolas un jaunāko klašu meiteņu psihi un viņas sāk ne tikai nepareizi iedomāties sieviešu lomu mūsdienu sabiedrībā, bet arī turpmākajā dzīvē nebūs spējīgas izveidot spožu karjeru, tāpēc, ka psiholoģiski nebūs tam sagatavotas.

Labestīgo, tautas pasaku vietā, komitejas pārstāves iesaka no mūsdienu literatūras izvēlēties tos darbus, kuros ir pārstāvēti visu pastāvošo attiecību veidi, lai bērni ir spējīgi jau no mazām dienām mācīties toleranti izturēties pret visu veidu attiecībām un nekautrētos par tamlīdzīgām izpausmēm, kuras varbūt ir vērojamas viņam pašam. Der atzīmēt, ka Norvēģijā, jau vairākus gadus, bērnu dārzos ir obligātās nodarbības, kuras iepazīstina bērnus ar visādu veidu attiecībām.