Arī pasakas var stāstīt dažādi

Mūsu bērni paši izdomā visdažādākos stāstus un pasakas, bet mēs domās atgriežamies pie savām bērnības pasakām, piedzīvojumu stāstiem un dalāmies tajos ar saviem bērniem, stāstām viņiem par savām mīļākajām grāmatām vai atmiņām un tādā veidā cenšamies sajust saikni starp pagātni, tagadni un nākotni. Bērniem ir ļoti svarīgi stāstīt ne tikai pasakas, bet arī ģimenes vēsturi, ģimenes tradīcijas, tas ir ļoti svarīgi, jo no tā būs atkarīgs tas, kā bērns jutīsies apkārtējā vidē. Jūsu ģimenes, tātad arī viņu ģimenes vēsture rada bērnos saprašanu par apstākļu kopsakarībām, pateicoties kurām viņi veidojas par patstāvīgām personībām.

Visi bērni fantazē, izdomā dažādus stāstus un pasakas. Palūdziet bērnam izstāstīt kādu stāstu par viņu pašu un piespēlējiet viņam, pat ja tas būs kāds smieklīgs gadījums, kurš ar viņi notika skolā. Galvenais uzdevums it mudināt bērnu stāstīt, dalīties ar mums. Vispirms mēs varam bērnam palīdzēt un pateikt priekšā, vēlāk bērns var lieliski izteikt bez priekšā teikšanas, jūsu galvenais uzdevums – uzmanīgi klausīties.

Jūs arī varat izdomāt un izstāstīt bērniem savu pasaku, nav izslēgts, ka arī jūs pirmajās reizēs uztrauksieties, jums arī var būt bail. Pats galvenais – atcerieties, jūsu izdomātajai pasakai nav jābūt ideālai, vienkārši sāciet un viss. Tālāk bērns jums pats palīdzēs, jūs varat tikai viņam pajautāt: “Kā tu domā, kas notika pēc tam? “. Tādas, pasaku stāstīšanas laikā var izmantot jebkurus rekvizītus, piemēram, mīkstās rotaļlietas. Galvenais, neskrieniet notikumiem pa priekšu un neizvirzieties priekšplānā, ļaujiet to bērnam izdarīt pašam un viss sanāks lieliski.

Speciālisti, kuri māca cilvēkiem stāstīt pasakas un stāstus saka, ka stāsts rodas tur, kur nav scenārija. Mūsdienās tas ir ļoti sarežģīti, jo mūsu dzīvē viss notiek pēc iepriekš sarakstīta scenārija: tās ir grāmatas, filmas, īsfilmas You Tube. Mēs visu laiku cenšamies kaut ko ierakstīt un saglabāt. Bet ar pasaku stāstīšanu ir citādāk, stāstītājs pa tiešo vēršas pie saviem klausītājiem, pasaka dzīvo tik ilgi, kamēr to stāsta, tieši tāpēc jau mums tā liekas brīnumu pilna. Tas ir tas pats, kas salīdzināt teātri un filmu – teātris, katru reizi, kaut mazliet atšķirsies, tieši tāpat arī stāstītajā pasakā, katru reizi mūs gaida kaut kas nezināms, kaut vai mazs, bet pārsteigums.

Stāstīšana ļauj mums pieskarties pagātnei. Senos laikos cilvēki sēdēja pie ugunskura un stāstīja viens otram par savu dzīvi, stāstīja leģendas un teiksmas. Stāsti un pasakas tiek mantoti no paaudzes uz paaudzi, tas ir tas smalkais pavediens, kurš savieno mūs ar mūsu tālajiem senčiem. Bērniem ļoti patīk klausīties stāstus un pasakas no vecāku bērnības, mīl, kad viņiem stāsta par viņu vecmāmiņām un vectētiņiem, vecvecmāmiņām un vecvectēviem.

Katrā ģimenē pasakām un stāstiem ir sava maģija, tāpēc, ka tajā brīdī, kad mēs atrodam laiku ieklausīties vienam otrā, mēs satuvināmies. Mēs varam stundām sēdēt vienā istabā katrs pie sava datora un uzskatīt, ka visi kopā nodarbojamies ar kaut ko noderīgu, bet īstenībā, mēs šajā brīdī komunicējam tikai ar datora ekrānu un esam pārņemti ar to, kas tajā notiek. Tajā brīdī, kad mēs viens otram kaut ko stāstām, viss ir pavisam citādāk, stāsti apvieno mūs, tieši tāpat kā cilvēkus tālā senatnē.