Category Archives: Blogs

Kā veicināt bērnā prieku lasīt grāmatas?

Pasaku lasīšana bērnam var dot ļoti daudz, jo pasakas iemāca dažādas dzīves gudrības, kā arī palīdz pilnvērtīgāk apgūt valodu un attīstīt domāšanu. Diemžēl bērnu saikne ar pasakām un citiem literārajiem darbiem nereti beidzas līdz ar brīdi, kad lasīt jāmācās pašam. Protams, lasītprasmi māca skolā, taču bērni mūsdienās grāmatas lasa nelabprāt un vecākiem nereti lielas pūles sagādā bērnu pieradināšana pie grāmatām. Šeit būs daži padomi, kas palīdzēs bērniem iemācīt lasīt prieku.

Pakāpeniski pārejiet no lasīšanas priekšā un lasīšanu kopā

Kā jau tika minēts, daudzi bērni labprāt klausās, kā vecāki lasa priekšā pasakas, taču paši lasīt nevēlas. Tas nozīmē, ka pasakas sižets viņus interesē, taču viņi negrib sevi piepūlēt. Pēkšņa pāriešana no klausīšanās uz lasīšanu pašam, var bērnā tikai radīt nepatiku pret lasīšanas procesu, jo no izklaides pasakas pēkšņi pārvēršas par dabu. Lai tā nenotiktu, ir jālasa kopā un uz patstāvīgu lasīšanu jāiet pamazām. Labs variants ir, izvēlēties pasaku, kurā ir izteikti dialogi starp varoņiem. Tad jūs varat lasīt vienu lomu un bērns otru, pakāpeniski dodot bēram lasīt arvien garākus tekstus. Vēl ļoti laba ir Ļeva Kasiļa metode – lasiet bērnam priekšā un apstājieties pašā interesantākajā brīdī, lai bērnam rastos nepārvarama vēlme paņemt grāmatu un turpināt lasīt pašam. Tas viņu iemācīs mīlēt ne tikai stāstu, bet arī lasīšanas procesu.

Ļaujiet bērnam pašam izvēlēties grāmatas

Kad patstāvīga lasīšana jau apgūta, svarīgi ir ļaut bērnam pašam izvēlēties sev literatūru. Kā jau minējām, svarīgi ir gan tas, lai patiktu lasīšanas process, gan arī pasakas vai cita bērnu literārā darba sižets. Ja spiedīsiet lasīt to, kas patīk jums, bet nepatīk jūsu bērnam, radīsiet viņā riebumu pret lasīšanu, jo jau atkal tas pārvērtīsies par pienākumu, nevis izklaidi. Jūs varat palīdzēt savam bērnam, iesakot viņa vecumam atbilstošu literatūru, kurā nebūs sarežģītu terminu un traumējošu elementu sižetā, taču gala lēmumu atļaujiet pieņemt pašam mazajam lasītājam.

Nodrošiniet vieglu pieejamību lasāmvielai

Vēl viens populārs iemesls, kāpēc bērnam apsīkst interese par lasīšanu, ir literatūras pieejamības trūkums. Līdz ko bērni sāk lasīt paši, vecāki nereti šajā procesā vairs neiesaistās. Ja bērnam jau būs radusies liela mīlestība pret literatūru, viņš pats ies uz bibliotēku un ņems grāmatas, taču biežāk tomēr bērni šajā brīdī pievēršas kam citam, jo grāmatas vairs nav tik pieejams kā iepriekš. Ja gribat, lai bērns turpinātu lasīt, dāviniet un pērciet viņam grāmatas. Tāpat, ņemiet grāmatas priekš sava bērna bibliotēkā. Ja grāmata būs rokas stiepiena attālumā, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns to izlasīs, nekā tad, ja viņam pašam būs sev jāgādā lasāmviela.

Rādiet bērnam piemēru

Pētījumi liecina, ka pasaulē grāmatas arvien mazāk lasa ne tikai bērni, bet arī pasi pieaugušie. Kā gan mēs varam bērnam iemācīt, ka lasīšana ir interesanta un noderīga, ja paši to nedarām? Ja vēlaties iemācīt savam bērnam mīlestību pret pasakām un literārajiem darbiem kopumā, ir jārāda piemērs. Vislabāk to paveiksiet tad, ja rīkosiet lasīšanas laiku, kad visi ģimenes locekļi lasīs grāmatas. Mūsdienās šāda tradīcija ir teju izmirusi, jo grāmatas aizstāj televizors vai citas izklaides iespējas, taču iedibinot lasīšanas vakarus kaut vai reizi nedēļā, jūs varēsiet pavadīt laiku kopā ar ģimeni, turklāt katrs varēsiet baudīt sev interesējošu stāstu.

Pasakas pašiem mazākajiem

Pasaku lasīšana ir lielisks veids, kā palīdzēt bērnam attīstīt radošumu, iztēli, kritisko domāšanu, valodu un vēl daudz citas prasmes un zināšanas, taču, lai pasakas tiešām bērnam nāktu par labu un dotu vēlamos rezultātus, ir jāprot atrast bērnam piemērotas pasakas. Lielākiem bērniem ar to parasti nav problēmu, jo viņi paši jau zina, kas viņiem patīk un kādas pasakas viņi vēlas dzirdēt. Grūtāk ir atrast pasakas pašiem mazākajiem, jo svarīgi, lai pasaka reizē būtu interesanta, tomēr viegli uztverama un bez traumējošiem momentiem. Kā tad izvēlēties pasakas pašiem mazākajiem klausītājiem?

Ar mazākajiem mēs saprotam pirmsskolas vecuma bērnus, taču noteikti jāizdala atsevišķi bērnus līdz trim gadu vecumam un bērniem no četru līdz sešu gadu vecumam. Jāsaprot, ka bērni līdz trīs gadiem vēl nav gana attīstīti, lai tiešām uztvertu pasakas sižetu un saprastu, par ko ir stāsts. Bērni šādā vecumā nespēj ilgi noturēt uzmanību, tāpēc ļoti svarīgs elements ir ilustrācijas. Patiesībā, bildes ir pat svarīgākas, jo tās bērns uztvers vieglāk. Pasakas stāstījumam ir jābūt ļoti izteiktam. Stāstot pasaku tik mazam bērnam, noteikti ir jāpaveido balsi atbilstoši katram tēlam, jo, ja stāstījums būs vienmuļš un monotons, pa visvienkāršākais sižets bērnam nebūs uztverams. Ļoti ieteicams būtu pasakas stāstījumu papildināt ar vienkāršām dziesmiņām, kas palīdzēs noturēt bērna uzmanību.

Kas attiecas uz pašu pasaku izvēli, pasakai jābūt ļoti vienkārši. Vairums zināmo pasaku ir paredzētas vecākiem bērniem. Pasaka nedrīkst būt piesātināta ar notikumiem, jo bērns tiem vienkārši nespēs izsekot līdzi. Pasakā visiem tēliem vajadzētu būt labiem un draudzīgiem, jo biedējoši tēli, notikumi un stāstījuma intonācija var bērnu satraukt, pat tad, ja viņš īsti vēl nesaprot, par ko tieši ir stāsts. Vislabāk izvēlēties īsas, vienkāršas pasakas par dzīvniekiem. Tā kā šādā vecumā bērni vēl tikai mācās valodu, jebkāds stāstījums palīdzēs viņam to attīstīt.

Bērniem no četru līdz sešu gadu vecumam jau derēs sarežģītākas pasakas. Šādā vecumā bērni jau spēj, uztver stāstījumu un arī tajā ievērtās mācības un zemtekstus. Bērns varēs izsekot līdzi sižetam, taču ar stāstījumu nedrīkst steigties. Bērni ap piecu gadu vecumu ļoti grib izzināt pasauli. Ja mazais klausītājs sekos līdzi tekstam, noteikti būs kādi jautājumi, uz ko stāstītājam arī izsmeļoši jāatbild. Tas gan palīdzēs bērnam risināt problēmas, gan arī saprast tekstu.

Šajā vecumā jau vajadzētu sākt meklēt pasakas, kurās ir reāla sižeta līnija un dažādi notikumi, taču pasakas kopējam noskaņojumam jābūt mierīgam. Vēl nevajadzētu ķerties klāt biedējošām pasakām, jo bērnam pat ļaunās raganas, pūķi un velni var likties kā šausmu filmu varoņi. Vēl šajā vecumā parādās atšķirīgas intereses puišiem un meitenēm, tāpēc pasaku izvēli vajadzētu arī balstīt uz dzimumu. Meitenēm noteikti saistošākas būs fejas un princeses, bet puišiem dažādi draugu piedzīvojumi.

Kā pašam sacerēt savu pasaku?

Pasaku daudzveidība ir milzīga. Ir gan mūsdienu rakstnieku rakstītas pasakas un bērnu grāmatas, gan gadsimtiem senas literārās pasakas, gan arī tautas pasakas, taču bērni nereti tik un tā daudz labprātāk dod priekšroku vecāku pašu sacerētām pasakām. Ja vien vecāki nav īpaši radošas personības, šādu bērna vēlmi izpildīt varētu būt visai grūti, jo sacerēt interesantu pasaku nav nemaz tik viegli. Lai atvieglotu šo uzdevumu, šeit būs daži ieteikumi, kas varētu noderēt, iejūtoties pasaku rakstnieka tēlā.

Iesaistiet bērnu pasakas personāžu un vides izvēlē

Pašsacerētās pasakas bērniem tik ļoti patīk, galvenokārt, tāpēc, ka tā ir iespēja stāstā ietvert visu, kas bērnam patīk un interesē, tāpēc tēlu un norises vietas izvēli atstājiet paša bērna ziņā. Tēls var būt gan pats bērns, gan arī kāds cilvēks, dzīvnieks vai pat priekšmets. Ļaujiet savam bērnam noteikt, kas tieši būs galvenais varonis, jo tad stāstījums viņu īpaši ieintriģēs. Arī notikumu vietas jeb vides izvēli varat uzticēt bērnam, ja viņš to vēlas. Tas gan padarīs pasaku saistošāku, gan arī ievērojami atvieglos vecāku uzdevumu.

Veidojiet aizraujošu sižetu ar dažādiem notikumiem

Bērniem vairāk patīk burvju pasakas ar dažādiem maģiskiem, nereāliem un intriģējošiem pavērsieniem, nevis sadzīves pasakas par cilvēku ikdienas dzīvi. Stāstot lieciet lietā fantāziju un izdomājiet dažnedažādus notikumus. Iesaistiet pārdabiskus tēlus, piemēram, pūķus, fejas, burvjus utt. Ja jums nekas pašam nenāk prātā, “aizņemieties” tēlus un notikumus no citām pasakām. Lai bērnam būtu tiešām interesanti, spriedzei un intrigai jābūt visa sižeta garumā.

Svarīgi, lai stāstā būtu konflikts, kulminācija un atrisinājums

Jebkuram literārajam darbam ir sižeta līnija un bērnu pasakas nav nekāds izņēmums. Bez tā stāsts būs vien dažādu notikumu samudžinājums, un bērns beigās neko īsti no tā nesapratīs. Protams, pa vidu var tik iepīti daudzi citi notikumi, taču stāstam ir jābūt secīgam un, galvenais – tajā ir jābūt kulminācijai jeb augstākajam punktam, kad tiek risināta galvenā problēma jeb atklājas galvenais notikums. Tad pašsacerētā pasaka būs daudz vieglāk uztverama.

Iesaistiet pasakā dzīves mācību

Pasakās bieži tiek iepītas svarīgas dzīves mācības, un būtu labi, ja tādas būtu arī jūsu pasakās. Arī šīs mācības jums nav obligāti jādomā pašam, ja jums nav iedvesmas to darīt. Varat vienkārši izmantot tās mācības, kas ir citās pasakās, piemēram, ka labi darbi tiek atalgoti ar labu, bet ļauni ar ļaunu. Ar savu pasaku iemāciet bērnam, to, kas jums pašam dzīvē šķiet svarīgs.

Pajautājiet bērnam, vai viņam pasaka patika un ko viņš no tās saprata

Vislabākais kritiķis un vērtētājs jūsu pasakai būs pats klausītājs – bērns. Lūdziet viņam atklāti pastāstīt, vai jūsu sacerētā pasaka viņam patika un kas tajā bija labs un kas slikts. No tā jūs varēsiet secināt, cik labs pasaku rakstnieks un stāstnieks esat un kā sacerēt pasakas turpmāk. Iespējams jums šī nodarbe pat iepatiksies un lieliski padosies.

Pasakas, ko noteikti jāizlasa savam bērnam

Kā zināms, pasakas ir ne vien aizraujošas un interesantas, bet arī ļoti pamācošas. Katrā pasakā ir iespējams atrast kādu svarīgu dzīves atziņu vai domu graudu. Bērniem šādas atziņas ir svarīgi gūt jau pēc iespējas agrākā vecumā, tāpēc vecākiem noteikti vajadzētu saviem bērniem regulāri lasīt priekšā pasakas un pēc tam kopā apspriest šīs gūtās gudrības. Šeit būs dažas no pasakām, kuras ir pilnas ar ļoti svarīgām un būtiskām atziņām, kas bērnam palīdzēs dzīvē.

Kārlis Skalbe “Pasaka par Vērdiņu”

Kārļa Skalbes “Pasaka par Vērdiņu” noteikti bērnam iemācīs to, ka naudai nevajadzētu dzīvē būt galvenajai un to, kādu postu var nodarīt mantkārība. Pasaka stāta par pirtnieku, kurš atrada zelta vērdiņu. Pirtnieks to ielika kabatā. Kad viņš vērdiņu ņēma laukā no kabatas, tas visu laiku no jauna tajā uzradās. Tā viņš visu laiku to vien darīja, kā vilka vērdiņus laukā no kabatām un vairoja savu bagātību. Viņš aizmirsa savu māti un visu citu, kas reiz viņam bija svarīgs. Vēlāk vērdiņš pārvērtās par velniņu un teica “Tu visu šo laiku biji tikai pirtnieks un berzi man muguru”. Visa bagātība izzuda un pirtnieks atkal bija nabags, bet nu jau arī vecs un viens. Tas lieliski parāda, ka nav jēgas visu mūžu dzīties tikai pēc naudas.

Antuāns de Sent -Ekziperī “Mazais princis”

“Mazais princis” ir tik iecienīta grāmata tieši tāpēc, ka tā ir pilna ar dzīves atziņām. Šī pasaka ir par kādu pilotu, kas avarējis un nonācis tuksnesī un mazu zēnu, kas nonācis uz zemes no asteroīda. Mazais zēns visu laiku stāsta pilotam dažādas lietas un tur arī varam saskatīt šīs nenovērtējamās dzīves atziņas. “Ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribi iepazīt tauriņus”. “No katra jāprasa tas, ko katrs spēj pildīt”. “Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus”. “Nekas pasaulē nav pilnīgs”. “Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi””… un vēl daudzas citas atziņas iemācīsiet gan sev gan savam bērnam, ja izlasīsiet šo burvīgo pasaku.

Latviešu tautas pasaka “Čiks”

Ļoti daudz varam mācīties arī no mūsu pašu latviešu tautas pasakām. Tajās visās ir kāda morāle. Tā piemēram, pasaka “Čiks”, iemācīs, ka ne viss ir tik vienkārši, kā no malas izskatās un ir ilgi jāmācās, lai apgūtu kādu amatu. Pasaka ir par kungu, kuram pa ceļam saplīsa rati un viņam bija jādodas uz smēdi to salabot. Redzot cik viegls un labi apmaksāts ir kalēja darbs, viņš izdomāja, ka pats kļūs par kalēju. Tā nu viņš mēģināja kalt dzelzi vairākas reizes, bet pāri palika vien čiks.

Brāļi Grimmi “Trīs sivēntiņi un vilks”

Arī viesiem vali zināmā brāļu Grimmu pasaka “Trīs sivēntiņi un vilks” mums iemāca ko ļoti svarīgu – centība un pūles atmaksājas. Kā zināms, sivēntiņi, slēpjoties no vilka, būvēja sev namiņus. Pirmais būvēja no samiem, otrais no zariem, bet trešais uzbūvēja kārtīgu namiņu no akmeņiem. Pirmos divus namiņus vilks aizpūta, bet trešo, kurš bijā kārtīgu un cītīgi celts, vilks aizpūst nevarēja. Arī dzīvē bieži varam novērto, ka “uz ātro” darīts darbs neatmaksājas un cītīgi un kārtīgi paveikt savu darbu ir daudz labāk.

Vai pasakas var negatīvi ietekmēt bērna psihi?

Pēdējā laikā ir īpaši aktualizējies jautājums par izvēlētās literatūras ietekmi uz bērnu psihi. Piemēram, Lielbritānijā, nesen veiktā pētījumā atklājās, ka vecāki izvairās saviem bērniem lasīt daudzas zināmas pasakas, kas uzskatāmas par bērnu literatūras klasiku un ar kurām kopā ir uzaugušas vairākas paaudzes. Tam par iemeslu ir bažas, ka pasakas bērnam var iemācīt nepareizu, sagrozītu pasaules uztveri un pat bojāt viņu psihi. Vai tiešām pasakas var bērnu ietekmēt negatīvi, vai arī tas ir modernās pasaules radīts mīts?

Daudzas mātes, piemēram, izvairās lasīt savām meitām visiem labi zināmo pasaku “Pelnrušķīte”, jo tā meitenēs radot mazvērtības kompleksus un liekot paļauties uz citu labvēlību. Pasakā esot nepareizi atainota sievietes loma sabiedrībā un uzsvars tiek likts uz to, ka savu dzīvi var atrisināt apprecoties ar bagātu vīrieti. Vēl vecāki izvairās lasīt pasakas, kurās sastopamas šausmas, bailes un briesmas, jo uzskata, ka šādi motīvi var patiešām negatīvi ietekmēt bērnu psihi. Piemēram, pasakā “Ansītis un Grietiņa” bērni nonāk ļaunās raganas gūstā, kas grib viņus apēst. Kas tāds var nobiedēt bērnu un radīt viņā paranoiskas tieksmes, bailes un neuzticību. Vēl kopumā nereti tiek norādīts uz to, ka pasakās vienmēr labie tēli ir attēloti skaisti, bet sliktie neglīti, kas iemāca bērnam domāt sekli un vērtēt cilvēkus pēc viņu ārējā izskata. Piemēram, pasakā “Sniegbaltīte” skaistuma slavināšana atklājas ļoti spilgti, kad ļaunā pamāte grib nogalināt Sniegbaltīti, jo viņa ir skaistāka.

Piemēru tam, kā vecāki pasakās saskata dažādus negatīvus motīvus ir daudz. Tā kā bērna prāts ir nenobriedis un viegli ietekmējams, pastāv iespēja, ka viņš kaut ko no pasakām varētu saprast pārāk tieši un iemācīties kaut ko negatīvu vai pat iespējams gūt traumatisku pieredzi, taču, tas var notikt tikai tad, ja pasakas tiek nepareizi interpretētas un netiek izvēlētas atbilstoši bērna attīstības vecumam.

Pirmkārt, vecākiem ir jāpārrunā ar bērnu to, ko viņš ir sapratis. Pasakas ir pilnas ar dažādām dzīves gudrībām. Tās palīdz bērnam attīstīt radošo domāšanu, iemāca risināt problēmas, attīsta valodu utt., bet vecākiem ir jāpārliecinās, ka bērns patiešām uztver un uzsūc visu pozitīvo ko pasakas dod. Ja pēc pasakas izlasīšanas viss tiek pārrunāts, vecāki var pārbaudīt, kā šī pasaka ir ietekmējusi bērnu, un ja viņš ir guvis kādas negatīvas mācības, vecāki var to labot, izskaidrojot patiesību. Pajautājiet bērnam, ko viņš ir iemācījies, kā viņš būtu rīkojies varoņu vietā, kas viņam pasakā nepatika utt. Tāpat arī paskaidrojiet, ka pasaka tomēr nav reālā dzīve. Paskaidrojiet, ka dzīvē ir jācīnās, lai kaut ko sasniegtu un neviena labā feja ar burvju nūjiņu nenāks, bet tajā pašā laikā šo mācību varat skaidrot no cita viedokļa – ar tiem, kas cenšas notiek labas lietas.

Vēl, ļoti būtiski ir atrast vecumam atbilstošas pasakas. Pasaku vecuma amplitūda ir ļoti liela. Pasakas var sākt stāstīt jau pavisam maziem bērniem, kā arī ir pasakas, kas būs piemērotas tikai pieaugušajiem. Protams, maziem bērniem nevajadzētu stāstīt pasakas, kurās saskatāmi izteikti negatīvi motīvi, briesmoņi, nāve, šausmas utt. Maziem bērniem ir jāstāsta pasakas, bez sarežģītiem konfliktiem un ar ļoti primitīvām dzīves mācībām, piemēram, ka nevajag darīt otram ļaunu, ka svarīgi ir dalīties utt. Lielākiem bērniem, savukārt tieši patiks pasakas ar negaidītiem pavērsieniem, briesmām utt., jo tas viņus ieintriģēs.

Kopumā jāsaka, ka pasakas var bērnu ietekmēt arī negatīvi, bet tad pie vainas ir nepareiza pasaku izvēle un interpretācija. Arī mēs, pieaugušie, izvēloties nepareizu literatūru, varam gūt nepareizus, maldīgus priekšstatus par dzīvi, bet izvēloties mūsu emocionālajam stāvoklim un gaumei atbilstošu literatūru, mēs varam iemācīties ļoti daudz ko jaunu un gūt pozitīvas emocijas. Noteikti nevajadzētu saviem bērniem liegt prieku baudīt pasakas, tikai tāpēc, ka jūs māc šaubas par pasaku sniegtajām dzīves mācībām. Ja skaidrosiet savam bērnam pasakas morāli un pratīsiet paskaidrot, kas ir realitāte un kas fikcija, nekādu problēmu nebūs.

Pasaku veidi

Pasakas ir neatņemama bērnības sastāvdaļa. Diez vai atradīsies cilvēks, kurš būdams mazs, nav dzirdējis daudz visdažādāko atgadījumu. Izaudzis liels, viņš pasakas stāsta saviem bērniem, kuri tās saprot pa savam, iztēlē zīmē darbojošos personāžu tēlus un pārdzīvo emocijas, kuras pasaka viņiem nodod.

Pasakas ir dažādas. Kādas? Uz šiem jautājumiem mēģināsim atbildēt.

Pasakas zinātniskais skaidrojums, skan aptuveni tā – “Pasakas ir episks literatūras žanrs, vēstījums par kādiem brīnumainiem vai avantūriskiem notikumiem, kuriem ir konkrēta struktūra: sākums, vidus un beigas”. Citiem vārdiem sakot, katram lasītājam, izlasot to, vajag gūt kādu mācību stundu vai morāli. Atkarībā no pasakas veida, tā var veikt arī citas funkcijas.

Galvenie pasaku veidi
Kādas ir pasakas? Laikam visi piekritīs, ka par atsevišķu pasaku veidu, var uzskatīt pasakas par dzīvniekiem. Otrs pasaku veids ir burvju pasakas un par trešo, galveno pasaku veidu, varam uzskatīt sadzīves pasakas. Katram, pasaku veidam, ir savas īpatnības, kuras saprotamas kļūst pēc salīdzināšanas analīzes.

Pasakas par dzīvniekiem
Tādu pasaku eksistēšana ir pilnīgi pamatota, jo dzīvnieki ir būtnes, kas dzīvo mūsu tuvumā. Tieši šis fakts kalpoja par pamatu tam, lai tautas mākslā tiktu izmantoti dzīvnieku tēli, turklāt visdažādākie: gan meža, gan mājdzīvnieku. Vēl varam pamanīt, ka dzīvnieki pasakās, ir nevis parastie dzīvnieki, bet gan īpaši dzīvnieki, kuriem piemīt cilvēciskās īpašības. Viņi dzīvo, sazinās un uzvedas kā īsti cilvēki. Tādi mākslinieciskie paņēmieni, ļauj tēlu padarīt saprotamu un interesantu, piepildīt to ar noteiktu jēgu.

Pasakas par dzīvniekiem var iedalīt divās kategorijās: pasakas par meža dzīvniekiem un pasakas par mājdzīvniekiem. Vēl, pasakas par dzīvniekiem, var iedalīt pasakās priekš bērniem un pasakās priekš pieaugušajiem. Tādās pasakās, bieži vien, cilvēks izpilda vai nu galveno, vai nu otrā plāna lomu.

Ar pasakām par dzīvniekiem, bērni parasti iepazīstas vecumā no 3 – 6 gadiem. Mazajiem lasītājiem, tās ir vislabāk saprotamas.

Burvju pasakas
Galvenā, šo pasaku līnija ir burvju un fantastikas pasaule, kurā dzīvo un darbojas galvenie varoņi. Burvju zemes likumi atšķiras no parastajiem zemes likumiem, tajā vis ir citādāk, nekā parastajā pasaulē. Tas ļoti vilina jaunos lasītājus un padara šo pasaku veidu, par visiecienītāko bērnu vidū. Burvju sižets, ļauj pasakas autoram likt lietā visu savu izdomu un izmantot pēc iespējas vairāk zināmo, māksliniecisko paņēmienu, lai radītu darbu, kurš ir paredzēts bērnu auditorijai. Nav noslēpums, ka bērnu fantāzijai nav robežu, tāpēc, pārsteigt, mazos fantazētājus, nav nemaz tik viegli.

Sadzīves pasakas
Sadzīves pasakas stāsta par ikdienas notikumiem, izgaismo dažādas sociālās problēmas un cilvēku raksturus. Tajās autors izsmej negatīvās cilvēku īpašības. Pasakas var iedalīt gan sociālajās, gan satīriskajās, ar burvju pasakas elementiem, utt. Pasakās tiek izsmietas bagāto un varas kāro cilvēku negatīvās īpašības, bet tautas pārstāvji, sadzīves pasakās iemieso pozitīvās īpašības. Sadzīves pasakas parāda, ka galvenais, nav spēks un vara, bet gan labsirdība un godīgums. Literāti apgalvo, tas ir fakts, ka pasakas tika rakstītas tajā laikā, kad cilvēki pārdzīvoja sociālās krīzes, centās pamainīt sabiedrību. Galvenie mākslinieciskie paņēmieni – satīra, humors un smiekli.

No kāda vecuma vajag sākt lasīt bērnam priekšā pasakas

Kas ir grāmata? Pirmām kārtām, tas ir priekšmets. Atšķirībā no akmens vai nūjas, tā ir cilvēku roku radīta un kalpo specifisku, cilvēku vajadzību apmierināšanai. Tieši tāpat, kā katliņš ir radīts, lai tajā vārītu ēdienu, ķemme, lai ķemmētu matus, krēsls, lai sēdētu, grāmatai ir radīta, lai to lasītu. Tātad, eksistē speciāli, šī priekšmeta lietošanas noteikumi, kurus bērnam vajag saprast.
Daudzi speciālisti apgalvo, ka bērnam pasakas vajag sākt lasīt jau kopš dzimšanas, bet citi atkal uzskata, ka tad, kad ir pēdējie grūtniecības mēneši – sēdi, glaudi vēderu un lasi, piemēram, pasaku par Vinniju Pūku. Daudzi apgalvo, ka tad, kad bērniņš ir piedzimis, viņš atpazīst šo pasaku.

Topošajām māmiņām, tik tiešām ļoti veselīgi ir lasīt labas bērnu grāmatas un pasakas, it īpaši tādas kā “Vinnijs Pūks”, tāpēc, ka tajās var sastapties ar visām brīnumainajām mākslas spējām, tādas pasakas labi iespaido bērnu, jo neuzbāzīgā veidā stāsta par pasaules uztveri.

Kaut gan jāsaka, ka sievietei lasīt ir ļoti veselīgi un ne tikai grūtniecības laikā. “Lasoša māmiņa” ar savu piemēru, nākotnē, var būt labs paraugs bērnam. Bet, kas attiecas uz to, vai mazulis būs spējīgs pazīt to tekstu, kuru māmiņa viņam lasīja grūtniecības laikā, nav svarīgi, tāpēc, ka svarīgi ir tikai tas, vai māmiņa un tētis vispār lasa grāmatas un tai skaitā pasakas arī.

Grāmata ir priekšmets, kuru bērns var sākt iepazīt tad, kad ir sasniedzis zināmu vecumu. Apkārtējie priekšmeti, mazuli sāk interesēt samērā agri, jau tad, kad viņa mazās rociņas sāk pēc tiem stiepties. Ļoti agrā vecumā, tādas intereses galvenais mērķis ir veikt ar to kaut kādu darbību, piemēram, iebāzt mutē, nomest uz grīdas, likt tam izdot kādu skaņu. Astoņus mēnešus jaunu, gadu jaunu un pusotru gada jaunu bērnu interesē nevis priekšmeta specifiskā nozīme, bet gan vairāk to īpašības un it īpaši tādas, kuras ir kādas noteiktas darbības sekas.

Ja tādā vecumā, jūs bērna priekšā noliekat grāmatu – lielu, skaistu, ar izturīgām lapām, tad, visticamāk, bērns sapratīs, ka lapas var pāršķirt. Šī nodarbošanās, bērnam, arī kļūs par galveno. Bet, pagaidām, saikne ar mākslas pasauli, tai ir pavisam nenozīmīga. Šajā vecumā, galvenais, ir lapu šķirstīšana. Tajā nav nekā slikta. Tas pat ir vajadzīgs, tikai ar vienu nosacījumu, ka grāmatai neplīst lapas.

Kā noteikt pirmās pazīmes, kad bērnam drīkst dot lasīt grāmatu? Bērnam drīkst sākt dot grāmatas tad, kad viņš sāk apkārtējos priekšmetus izmantot pēc vajadzības, piemēram, ar ķemmi braukāt pa matiem, patstāvīgi mēģināt ēst ar karoti, vilkt galvā cepuri, u.t.t. Tas kalpo par signālu, ka grāmata, var tikt uztverta pareizajā formā. Bet, bez vecāku palīdzības, bērnu vienu pašu ar grāmatu atstāt nevar, pat ja tā ir izgatavota no bieza kartona. Grāmata, savu lomu sāk izpildīt tikai tad, kad bērns sāk komunicēt ar pieaugušajiem par grāmatu.

Interesanti fakti par pasakām

Gandrīz visiem, tagad nu jau pieaugušajiem cilvēkiem, bērnībā tika lasītas pasakas un tagad viņi, tās tieši tāpat lasa saviem bērniem. Pasaku lasīšana un pasaku stāstīšana ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, kura tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Pasakas ir ļoti interesantas un pamācošas, bet ne visi zina, ka arī par pasakām un to rašanos ir daudz interesantu faktu.

Rakstnieks, Džeimss Berijs, ir uzrakstījis grāmatu par Pīteru Penu, zēnu, kurš nekad nepalika pieaudzis. Šis tēls ir veltīts viņa brālim, kurš nomira iepriekšējā dienā, pirms Džeimsa 14. dzimšanas dienas, tieši tāpēc, viņš vienmēr ir palicis jauns un nekad nenoveco viņu mātes atmiņā.

Japāņu folklorā ir pasaka, kura ļoti atgādina Krilova fabulu par vārnu un lapsu. Tikai, lapsas vietā tur galvenais varonis ir gliemezis un kad vārna viņu noķer, tas saka: “Tev ir tik skaista balss, nodziedi lūgšanu Budai un es mierīgi nomiršu.” Vārna sāk lūgties un nomet gliemezi.

Vinnijs Pūks, pie sava vārda pirmās daļas tika pateicoties reālajai, rakstnieka Milna dēla, Kristofera Robina, rotaļlietai, kura tika nosaukta par godu Londonas zooloģiskā dārza iemītniecei – lācenei Vinnipegai, kura tur, savukārt, nonāca no Kanādas. Otrā, Vinnija Pūka vārda daļa, tika aizgūta no Milnu ģimenes paziņu gulbja vārdā Pūks.

Lai arī cik neticami tas liktos, bet barons Minhauzens bija reāls, nevis izdomāts cilvēks. Jaunībā, viņš aizbrauca no savas dzimtās pilsētas Vācijā uz Krieviju un kļuva tur par pāžu. Mazliet vēlāk, viņš savu karjeru uzsāka armijā un aizdienējās līdz kapteiņa pakāpei un tad aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Tur viņš palika slavens pateicoties neparastajiem stāstiem, kurus viņš stāstīja par dienēšanu Krievijā, piemēram, kā Pēterburgā iebrauca ar vilku, kurš bija iejūgts kamanās, par zirgu, kurš bija pārgriezts uz pusēm, par kažokiem, kuri sāka trakot un par ķirsi, kurš uzauga briedim uz galvas. Šie neparastie stāsti, kā arī jaunie stāsti, kuri tika piedēvēti baronam, palīdzēja izveidot literāro Minhauzena tēlu.

Šarla Pero un brāļu Grimmu pasakas ir radušās viduslaikos, tāpēc to oriģinālie teksti no mūsdienās zināmajiem tekstiem, bieži vien atšķiras cietsirdību, nežēlību un sadzīves ainu dabīgumu. Piemēram, pasakā par Sarkangalvīti un vilku, vilks apēd ne tikai vecmāmiņu, bet piedevām vēl arī pusi, no sādžas iedzīvotājiem, bet Sarkangalvīte, viņu pēc tam ievilina bedrē ar verdošu darvu. Bet pasakā par Pelnrušķīti, māsām uzvilkt kristāla kurpīti izdodas tikai tad, kad viena no viņām nocērt sev pirkstu, bet otra papēdi. Apmānīt viņām nevienu neizdodas, jo atmaskot viņas palīdz baložu dūdošana.

Pasaku par vilku un septiņiem kazlēniem, Rumānijā sauc par pasaku “Kaza un trīs kazlēni”. Tāpēc, filmas “Mamma” uzņemšanas laikā izvēlējās vidējo kazlēnu skaitu – piecus.

Runājot par pasaku tēliem un sižetiem, gribas teikt, ka ne vienmēr tie ir tik nevainīgi, kā mums liekas un pirms pasaku lasīšanas, vecākiem noteikti vajadzētu izvērtēt, kuras pasakas ir atbilstošas viņu bērnu vecumam.

Kā pareizi izvēlēties pasaku atbilstošu bērna vecumam?

Katrs cilvēks atceras, kā vecāki vai audzinātājs bērnu dārzā lasīja viņiem pasakas. Pasaka – tā ir saskarsme ar bērnu, brīnumainā, viņam labi saprotamā valodā, pasakas, tās ir mazas mācību stundas, kuras mazulim ir jāapgūst. Mazie bērni iztēlojas, ka viņi ir pasaku varoņi un dzīvo kopā ar viņiem, mācās no viņu kļūdām. Stāstot vai lasot pasakas, vecāki māca saviem bērniem, kā vajag uzvesties dažādās dzīves situācijās. Pasakas māca bērniem līdzjūtību un līdzcietību, klausoties pasakas, viņi kļūst daudz uzmanīgāki un pacietīgāki.

Sākt lasi pasakas, var gandrīz jebkurā vai vecumā, tikai jāatceras, ka uztvert tās bērns sāks ne ātrāk kā 4 gadu vecumā. Jo mazāks bērns, jo vienkāršākas pasakas viņam ir jālasa, var lasīt pasakas dzejoļu formā. Parasti, tādās pasaciņās galvenie varoņi ir dažādi zvēriņi, ar kuriem notiek dažādas sīkas ķibeles, kuras liek, mazajai sirsniņai, minimāli pārdzīvot par notiekošo. Galvenais vecāku uzdevums, lasot pasakas maziem bērniem, iemācīt viņus klausīties. Bērns var apsēsties mammai vai tētim klēpī un klausīties, pagaidām vēl viņam nesaprotamos vārdus.

Ja vecāki pasaku lasa maigā intonācijā un mierīgā balsī, tad mazulis sajūt, kā no grāmatas, kuru rokās tur mamma vai tētis plūst siltums un prieks. Negatīvie iespaidi, kurus bērns ir saklausījis bēdīgā pasakā var izraisīt bērnā baiļu sajūtu. Bet ja pārdzīvojumi pasakā ir stresa pilni, tad mazulis cenšas instinktīvi aizsargāties un pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz pasakas beigām. Tāpēc, līdz četru gadu vecumam, bērniem nav ieteicams lasīt pasakas, kurās ir daudz smagu pārdzīvojumu.

Tādi vārdi kā “norija”, “uzšķērda”, “nobijās” – var radīt traumu bērna psihē. Tāpēc, ka jau mēs teicām, līdz četru gadu vecumam vajag atturēties no pasakām, kuru saturā ir izmantoti tādi vai tamlīdzīgi vārdi. Pirms grāmatas iegādāšanās, obligāti pievērsiet uzmanību tam, sākot ar kādu vecumu, šo grāmatu ir ieteicams lasīt bērniem. Ja tāda informācija uz grāmatas nav norādīta, tad pašķirstiet lappuses un pacentieties novērtēt, vai grāmata ir piemērota jūsu bērna vecumam.

Grāmatās, kuras ir paredzētas maziem bērniem ir jābūt daudz zīmējumu, faktiski, tiem ir jābūt katrā lapaspusē. Zīmējumi palīdz labāk izprast pasakas sižetu. Uz grāmatas vākiem vai grāmatā nedrīkst būt briesmīgu zīmējumu, daudziem bērniem no tiem ir bail. Pavisam maziem bērniem labāk ir iegādāties kartona grāmatiņas, lai viņi nevarētu tās saplēst. Uzmanīgi izlasiet pasakas vai dzejoļa sižetu. Pasakai, kura ir paredzēta maziem bērniem ir jābūt vienkāršai un īsai, ar laimīgām beigām, tajā ir jābūt ietvertai tai idejai, kuru vecāki grib nodot savam bērnam. Ja jūs uzskatāt, ka grāmatā ir negatīvi momenti, tad atsakieties no grāmatas iegādes, bet ja jums tādu grāmatu uzdāvināja, tad pagaidiet, kamēr bērns paaugsies.

Lai bērns labāk atcerētos pasakas, psihologi iesaka, pasakas nevis lasīt, bet stāstīt. Tas ir tāpēc, ka stāstot pasakas, cilvēka balss ir siltāka, maigāka un izraisa vairāk uzticības. Tikai stāstot pasakas nevajag pārcensties, runāt briesmīgā balsī, skaļi vaimanāt un plaši žestikulēt ar rokām. Vecāku uzdevums ir nevis nobaidīt bērnu, bet pacensties bērnam attēlot to stāvokli, kurā atrodas pasakas varonis.

Kāpēc bērni nelasa grāmatas?

Mūsdienās, bieži vien vecāki, bet vēl vairāk vecvecāki šausminās par to, ka bērni nelasa grāmatas, viņus nesaista pasaku, piedzīvojumu un fantastikas pasaule.

Ir vairāki viedokļi, kāpēc tas tā notiek, bet viens no galvenajiem iemesliem, ir tas, ka tagad ir parādījies daudz jaunu tehnoloģiju, kuras bērnu uzmanību piesaista vairāk nekā grāmatu lasīšana. Par kādu grāmatu lasīšanu var iet runa, ja ir pieejams televīzija un internets, kurā var gan iemīļotas multfilmas noskatīties, gan jautru spēlīti uzspēlēt, gan ar draugiem pakomunicēt. Vieni, šajā gadījumā, noteikti vainos vecākus, citi – izglītības sistēmu, kura iznīcina jebkuru vēlmi lasīt. Bet atradīsies, vēl viena kategorija cilvēku, kuri apgalvos, ka visos laikos ir bijuši tādi bērni, kuriem nav paticis lasīt un ka problēma ir uzpūsta.

Ko, par to, saka zinātniskie pētījumi?

Ja mēs ticam zinātniskajiem pētījumiem, tad tie apgalvo, ka visā pasaulē, grāmatas ir sākuši mazāk lasīt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Interesanti ir tas, ka daudzās attīstītajās valstīs, grāmatu lasīšanai nedēļā tiek veltīts ne vairāk ar sešām stundām, bet piemēram, Indijā – uz pusi vairāk.

Ko vecākiem nevajadzētu darīt?

Pirmām kārtām, vecākiem nevajadzētu lasīt un piedāvāt bērniem klausīties pasakas vai stāstus, kuri satur daudz nesaprotamu vārdu. Ja jūs lasāt pasaku, kurā ir nesaprotami vardi, tad bērnam obligāti vajag paskaidrot to nozīmi. Vislabākais variants ir, izvēlēties bērna vecumam atbilstošu grāmatu un pārliecināties, vai bēram visi vārdi ir saprotami. Ja bērns nesapratīs, par ko jūs viņam lasāt vai stāstāt, viņam var pazust interese par šo nodarbi uz ilgu laiku vai pat uz visiem laikiem.

Otrkārt, nevajag iebilst pret bērna spēlēšanos ar rotaļlietām un tā vietā piedāvāt viņam lasīt. Rotaļāšanās un grāmatu lasīšana ir divas dažādas lietas.

Treškārt. Nevajag bērnu piespiest ar varu lasīt pasakas vai arī kāda cita satura grāmatas. Tas nenovēršami bērnā izraisīs negatīvas emocijas. It īpaši, nedrīkst bērnu salīdzināt ar citiem vienaudžiem, kuri labprāt lasa grāmatas. Šajā gadījumā, bērns var sākt pierādīt savu patstāvību, noliedzot norādītos piemērus.

Ceturtkārt. Izvēlēties grāmatas neatbilstoši bērna vecumam, bērnam būs garlaicīgi, bet garlaicība nedrīkst asociēties ar grāmatu lasīšanu.

Likt bērnam, pabeigt lasīt grāmatu līdz galam, ja viņam tā šķiet neinteresanta. Tas būs tieši tāpat, ka pildīt mājas darbus, kuri liekas neinteresanti. Lasīšana, tādā brīdī, tiks uztverta kā sods.
Ko vecākiem vajadzētu darīt.

Lai jums nerastos jautājums, kāpēc jūsu bērni nelasa grāmatas, stāstiet bērniem dažādus, interesantus stāstus vai pasakas, no kādas konkrētas grāmatas un automātiski pārejiet pie grāmatas lasīšanas. Tas taču ir tik vienkārši – fiksēt radušos interesi.

Nopērciet skaistu pasaku grāmatu vai enciklopēdiju. Mūsdienu bērni, bieži vien “ieiet “grāmatu pasaulē, pēc kādas konkrētas, izzinošas literatūras izlasīšanas. Tagad ir pieejamas dažādas grāmatas ar jautājumiem un atbildēm, kuras bērns var apskatīt un lasīt, jauki ir tas, ka lasot tādas grāmatas, jūs varat darboties kopīgi.

Centieties paši, pēc iespējas vairāk lasīt grāmatu. Bērnam ir jāredz un jāpierod, ka vecāki lasa. Jūsu mājās ir jābūt grāmatām.

Ņemiet pēc iespējas biežāk bērnu grāmatas, lai pamodinātu bērnos interesi par tām, lasiet tās aizraujoši, ar smaidu, ar dažādām balss intonācijām un ne pārlieku žestikulējot.