Category Archives: Rakstnieki

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis

Dzīves gadi – 24. janvāris 1776. gads – 25. jūnijs 1822. gads.

Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa slavenākās pasakas – “Riekstkodis”, ‘Dons Žuāns”, “Undīne”.

Prūsijas karalistē, advokāta, Kristofa Ludviga Hofmana ģimenē, piedzima zēns, kuram deva vārdu Ernsts. Kad zēnam bija trīs gadi, viņa vecāki izšķīrās. Ernstu aizveda pie vecmammas un tur viņš nokļuva spēcīgā, mātes brāļa ietekmē. Mātes brālis bija talantīgs un gudrs cilvēks, kurš aizrāvās ar mistiku un fantastiku.

Ar laiku, zēnam parādījās gan muzikālās dotības, gan gleznošanas dotība. Ar šīm dotībām, vēlāk, pieaugušo dzīvē, viņš centās pelnī naudu iztikai. Bet, paklausot, onkuļa gribai, Ernsts Hofmanis iestājas Kēnigsbergas universitātē – juridisko zinātņu kursā un pabeidz to ar izcilību.

Tālāk viņa dzīve bija saistīta ar valsts darbu. Līdz 1807. gadam, viņš strādā dažādos amatos, bet brīvajā laikā nodarbojas ar zīmēšanu un muzicēšanu. Mazliet vēlāk, kad viņš, cenšas sev iztiku nopelnīt tikai ar mākslu, viņa dzīvē ienāk nabadzība un nepatikšanas. Bet uztraukties nedrīkstēja. 1807. gadā viņš atstāj Kēnigsbergu un dažus gadus vēlāk, viņš manto nelielu mantojumu. Pēc kāda laika, kuru viņš pavadīja Drēzdenē, 1815. gadā Ernsts pazaudē kapelmeistara vietu, kurā strādājot, viņš varēja spilgti izpaust savas ambīcijas. Dzīve liek viņam atgriezties kalpošanā, kura viņam tik ļoti nepatīk. Ernsts tiek aizsūtīts uz Berlīni. Te viņš varēja samērā labi nopelnīt un darba viņu pārāk nenogurdināja. Viņam palika daudz brīva laika, kuru viņš labprāt veltīja mākslai.

Savus uzskatus par dzīvi, Ernsts Hofmanis cenšas parādīt savās pasakās un stāstos, kuriem ir izteikta nosliece uz fantastiku. Tāsu stāstu un pasaku ir ļoti daudz un tie visi, savā ziņā, ir unikāli un neatkārtojami. Ernstam Hofmanim ir lielisks talants izdomāt varoņus, kuri ir jautri un graciozi, bet kādreiz, arī pārlieku drūmi. Izdomātās tautas, nesa saviem lasītājiem sarkasma un nenopietnas satīras informāciju, bet to, savukārt, negribēja pieņemt vācu kritika.

Ernsts Hofmanis, juta stipru nepatiku pret cilvēkiem ar šauru redzes loku un “maigajām” tējas sabiedrībām. Ar lielāko prieku, lielāko vakaru un nakts daļu, viņš pavadīja vietējā vīna pagrabā. Vīns, protams, atstāja iespaidu uz viņa nerviem, viņš kļuva viegli aizkaitināms, sāka mocīties ar bezmiegu. Atnākot mājās, Ernsts Hofmanis, sāka rakstīt briesmu stāstus, radīt jaunus tēlus, no kuriem, kādreiz, baidījās pat pats. Bet tad, kad bija pienācis laiks, viņš precīzi ieradās savā darba vietā, sēdēja, izpildīja savus pienākumus tā, it kā nekas nebūtu noticis. 46 gadu vecumā, Ernstam, bija iestājies izsīkums, līdz kuram, viņu bija novedis viņa nekārtīgais dzīves veids.

Ernsts Hofmanis nomira Berlīnē. Līdz pašai nāvei, viņam izdevās saglabāt lielisku asprātību un neparastu iztēli. Ernstu apglabāja Berlīnē, Jeruzalemes kapsētā.

Slavens, Ernsts Hofmanis, kļuva arī citās valstīs – Ziemeļamerikā, kā arī Eiropā.

Ernsta Hofmaņa dzīvei ir veltīta Žaka Ofenbaha opera “Hofmana pasakas” un M. Bažana poēma “Hofmana nakts”.

Margarita Stāraste no cita skatījuma

Visiem pazīstamā un mīļotā māksliniece, bērnu grāmatu autore, Margarita Stāraste ir dzimusi 1914. gada 2. februārī, Vladimirā, agronoma Jāņa Barvika ģimenē. Kādreiz bērnībā, Margaritas Stārastes, tēvs pats sapņoja kļūt par mākslinieku, bet viņa sapņi nepiepildījās, tāpēc viņš īpaši rūpīgi un centīgi rūpējās par savu meitiņu. Viņam bija ļoti svarīgi, lai mazajai Margaritai vienmēr būtu zīmuļi un papīrs, tāpēc viņa, kādreiz par to smējās un teica, ka zīmēt viņa esot iemācījusies daudz agrāk, nekā staigāt.

Vecāku ģimenē viņa bija vienīgais bērns un viņai bieži gadījās vienai pašai palikt mājās. Mamma viņai stāstīja ļoti daudz pasaku un tad, kad viņa mājās bija palikusi viena, viņa bieži spēlējās ar dzirdēto pasaku tēliem, bet vēlāk sāka izdomāt tos pati. Tā radās visskaistākie pasaku tēli – fejas, mazie sniegavīriņi, rūķīši, Zīļuks. Visus savus izdomātos tēlus Margarita zīmēja uz papīra un tad, kad viņai bija 28 gadi iznāca pirmā viņas grāmata “Pintiķu ciema iemītnieki”, kurā viņa atspoguļoja savu izdomāto rūķu dzīvi. Margaritas dzīvē bija daudz, daudz pasaku un ilustrāciju, kartiņu, kuras tika zīmētas Līgo svētkiem, Lieldienām, Jaunajam gadam.

Nav jau brīnums, ka cilvēkam, kurš raksta pasakas, kuram ir izdomas pilna iekšējā pasaule, kurš zīmē iztēli rosinošus zīmējumus, arī paša dzīve, kādā brīdī ir kā pasaka.

Līdz kara sākumam Margarita mācījās Mākslas akadēmijā, pie tā laika pazīstamajiem māksliniekiem Vilhelma Purvīša, Jāņa Kugas un Konrāda Ubāna.

Sākot ar 1937. gadu Margarita Stāraste ir piedalījusies izstādēs. Vienā no izstādēm, kura notika Šveicē, māksliniece iepazinās ar puisi vārdā Gerrits Bordevīks, kurš arī bija ieradies Šveicē, lai pilnveidotos.

1939. gadā Margarita un Gerrits saderinājās, iepazinās viens ar otra vecākiem. Laimes pārņemtā Margarita aizbrauca uz mājām, lai paņemtu mantas…bet atgriezties Holandē viņai vairs neizdevās, jo bija sācies karš… Viņi izmisīgi rakstīja viens otram vēstules, bet ne viens, ne otrs tās nesaņēma, jo pastā tās vienkārši pazuda. Tā viņi pazaudēja viens otru no sava redzes loka un viņiem likās, ka uz mūžu. Margarita apprecējās ar koktēlnieku Kārli Stārastu, arī Gerrits apprecējās.

Bet, patiesai mīlestībai ir savi, neizdibināmi ceļi. Dzīvē gadījās tā, ka Margarita izšķīrās ar vīru un palika viena, arī Gerritam liktenis bija lēmis palikt bez sievas un 1979. gadā, ar Sarkanā Krusta palīdzību viņš sameklēja Margaritu. Atjaunojās sarakste, bet savienot savas dzīves kopā, viņiem neizdevās, Jo Gerritam bija iespēja atlidot uz Latviju, bet padomju valdība nedeva Margaritai iespēju doties uz Holandi un tikai 90. gadu sākumā Margarita savāca savas mantas un devās ciemos pie Gerrita, un laimīga tur ciemojās astoņus gadus.

Margarita ļoti baidījās no tikšanās ar Gerrita bērniem un mazbērniem, bet viņai bija ļoti patīkami, kad tikšanās reizē viņi izstāstīja, ka ir izauguši ar viņas zīmējumiem, kuri karājās piestiprināti pie viņu gultiņām. 1933. gada 7. jūlijā Margarita un Gerrits apprecējās.
Margarita un Gerrits daudz ceļoja, pavadīja kopā daudz, neaizmirstamu mirkļu. Vīrietis, kurš savu mīlestību bija saglabājis vairāk nekā 50 gadu, bija ārkārtīgi uzmanīgs un mīlošs vīrs.
Viņu laime turpinājās 8 gadus, līdz kamēr nelaime nepiemeklēja viņu mājās, jo Gerrits nomira no sirdslēkmes, uz savas mājas sliekšņa. Pēc vīra nāves Margarita atgriezās Dzimtenē.

Par savu dzīvi Margarita saka, ka tā viņai esot visu laiku sagādājusi daudz pārsteigumu. 85. gadu jubilejā māksliniece tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu Ordeni, viņu ir apciemojusi prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.

Mākslinieces ilustrētās un sarakstītās grāmatas ir priecējušas, priecē un priecēs vēl daudzas, jo daudzas paaudzes, bet pati māksliniece atvadījās no mums 2014. gada 18. februārī.

Attēls no kasjauns.lv

Marks Tvens

Semjuels Lenghorns Klemenss, kurš gan labāk ir pazīstams ar pseidonīmu Marks Tvens, bija amerikāņu rakstnieks, humorists un lektors, kurš ir dzimis 1835. gada 30. novembrī, bet miris 1910. gada 21. aprīlī, 74 gadu vecumā.

Marka Tvena rakstu darbi pārstāv tādus literatūras žanrus kā daiļliteratūra, bērnu literatūra, satīra, esejas, kā arī literatūras klasika. Marka Tvena populārākie darbi ir “Toma Sojera piedzīvojumi” (1876. gads), “Princis un ubaga zēns” (1881. gads), kā arī “Haklberija Fina piedzīvojumi” (1885. gads).

Savas dzīves laikā Marks Tvens bija plaši pazīstams cilvēks, kurš bija draugos ar prezidentiem, uzņēmējiem, rakstniekiem un māksliniekiem ne vien Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī Eiropā. Savu atpazīstamību Marks Tvens izpelnījās ar savu asprātību un spēju rakstīt satīru. Marks Tvens bija tik talantīgs humorists, ka tad, kad viņš aizgāja aizsaulē, populārais amerikāņu laikraksts “The New York Times” viņu nodēvēja par “amerikāņu dižāko humoristu viņa vecumā”, savukārt ietekmīgais amerikāņu rakstnieks Viljams Folkners viņu nosauca par “Amerikas literatūras tēvu”.

Marks piedzima mazā pilsētiņā – Floridā, kas atrodas Misūri štatā, kur viņa vecāki – Džons Māršals un Džeina Klemensi – bija apmetušies uz dzīvi pie Marka mātes tēvoča, bagātā Džona Kvarla, kam piederēja ne vien veikals un ferma, bet arī apmēram 20 melnādaini vergi. Marks bija priekšpēdējais jeb sestais no septiņiem bērniem, tomēr tikai viena māsa (Pamela) un divi brāļi (Orions un Henrijs) izdzīvoja līdz pilngadībai. Mārgareta, Bendžamins un Plezents nomira, būdami vēl bērni.

Kad Markam bija vien 4 gadi, pāris mēnešus pēc viņa māsas Mārgaretas nāves, Marka ģimene pārcēlās dzīvot uz Hanibalu, kas ir Misisipi upes ostas pilsēta. Ikdienas dzīve, ko Marks novēroja Hanibalā kalpoja par lielisku pamatu vienam no viņa slavenākajiem gara darbiem, proti, “Toma Sojera piedzīvojumi”, kas tika sarakstīts salīdzinoši vēlā M. Tvena vecumā. Jāpiebilst, ka tajā laikā Misūri vēl pastāvēja verdzības laiks, kas ir bieži tiek aprakstīts temats šajā un citos viņa darbos.
Par Marka dzīvesbiedreni kļuva Olīvija Lengdona Klemensa, kas nodzīvoja salīdzinoši īsu mūžu – no 1870. gada līdz 1904. gadam, dāvājot Markam trīs meitas – Sūziju, Klāru un Džeinu.

Interesanti, ka Marks piedzima divas nedēļas pēc tam, kad Haleja komēta bija nonākusi perihēlijā, bet nomira dienu pēc tam, kad Haleja komēta bija atkārtoti šķērsojusi perihēliju. Vēl īpašāku šo faktu padara M. Tvena teiktais viņa biogrāfijā: “Es atnācu ar Haleja komētu 1835. gadā. Tā atkal ieradīsies nākošgad (1910. gadā) un es domāju doties ar to prom.” Tā kā šis fakts nav izdomājums un nejauša sagadīšanās, bet gan mistiska sakritība, kas, šķiet, paliks tāda vienmēr.

Astrīda Lindgrēne

Astrīda Anna Emīlija Lingrēne (dzimusi Ēriksone) bija zviedru rakstniece, kura īpaši pievērsusies bērnu daiļliteratūras radīšanai. A. Lindgrēne dzimusi 1907. gada 14. novembrī, bet mirusi 2002. gada 28. janvārī 94. gadu vecumā.

  • A. Lindgrēnas dzimtā pilsēta ir Vimmerbī, Zviedrijā, bet šo sauli tā pametusi, jau dzīvojot Zviedrijas galvaspilsētā, Stokholmā.
  • A. Lindgrēne ir dzimusi un augusi Smolandes zemnieku ģimenē. A. Lindgrēnes tēvs un māte – Sāmuels Augusts un Hanna – iepazinās jau agrā bērnībā, bet apprecējās tikai pēc 17 gadiem. A. Lindgrēnei bija vēl viens brālis un divas māsas. Daudzās no A. Lindgrēnes sarakstītajām grāmatām ir attēlotas viņas pašas ģimenes un bērnības atmiņas un ainavas.
  • A. Lindgrēne pirms kļuva par rakstnieci strādāja par laikraksta korektori, rakstot nelielus rakstus par vietējiem svētkiem. Vēlāk uzsāka studijas, lai mācītos par stenogrāfisti. Studiju laikā pasaulē nāca A. Lindgrēnes dēls Larss. Pēc vairākiem gadiem A. Lindgrēne apprecējās ar Stūri Lindgrēnu. Pavisam drīz pasaulē nāca A. Lindgrēnes otrais bērns – meita Kārina. Kamēr bērni bija mazi, A. Lindgrēna strādāja slepenpolicijas vēstuļu cenzūras nodaļā. 38 gadu vecumā A. Lidgrēne, katru vakaru saviem bērniem stāstot pašizdomātas pasakas, atklāja sevī dotības stāstīt stāstus, kuri bērnus aizrauj.
  • Savu pirmo grāmatu – “Pepija Garzeķe” – , kas tika atzīta starptautiskā mērogā, A. Lindgrēne sarakstīja 1945. gadā, kad vēl strādāja par sekretāri. Savu darbu publicitāti A. Lindgrēne izcīnīja, piedaloties dažādos rakstnieku konkursos un gūstot tajos ievērojamus panākumus.
  • 1952. gadā A. Lidgrēnes vīrs nomira, atstājot viņu atraitnes statusā uz visu atlikušo dzīvi.
  • 1967. gadā tika dibināta ikgadējā A. Lindgrēnes vārdā nosauktā literatūras balva, kuras fonds ir 40 000 Zviedrijas kronas, kas tiek pasniegtas labākajam zviedru valodā rakstošajam bērnu daiļliteratūras rakstniekam. Šī balva tiek pasniegta katra gada novembrī, precīzāk, A. Lindgrēnes dzimšanas dienā.
  • 1978. gadā A. Lindgrēne ieguva prestižo Vācijas grāmattirgotāju miera balvu.
  • 1994. gadā A. Lindgrēne saņēma alternatīvo Nobela prēmiju.
  • 1997. gadā A. Lindgrēne tika ievēlēta par Gada zviedru.
  • Rakstniece pārtrauca savu radošo darbību sava vecuma akluma dēļ. Mūža nogali A. Lindgrēna pavadīja, iesaistoties dzīvnieku aizsardzības darbībā.

Astrīdas Lindgrēnes slavenākie darbi ir:

  • “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Karlsson på taket);
  • “Pepija Garzeķe” (Pippi Långstrump);
  • “Mio, mans Mio” (Mio, min Mio);
  • “Brāļi Lauvassirdis” (Bröderna Lejonhjärta);
  • “Ronja – laupītāja meita” (Ronja rövardotter);

Pēdējais A. Lindgrēnes darbs tika sarakstīts 1992. gadā un tas ir autobiogrāfiskais “Ziemassvētku stāsts”. Kopumā A. Lindgrēne ir sarakstījusi aptuveni 80 grāmatas. Tās darbi apmēram 100 pasaules valstīs ir pārdoti aptuveni 145 miljonos kopiju. A. Lindgrēne ir 25. visu laiku visvairāk valodās tulkoto darbu autore, kuras darbi tulkoti apmēram 70 dažādās pasaules valodās. Latviešu valodā ir iztulkots 31 A. Lingrēnes darbs.

Alans Aleksandrs Milns

Alans Aleksandrs Milns jeb Alan Alexander Milne, nereti saīsināts arī kā A. A. Milns ir angļu rakstnieks, humorists un dramaturgs, kurš dzimis 1882. gada 18. janvārī, bet miris 1956. gada 31. janvārī Hartfildā, Īstsaseksā. A. A. Milna īpašumā ir daudz kriminālromāni un lugas, tomēr īpaši slavens A. A. Milns kļuva ar savām 1926. un 1928. gadā izdotajām un pasaules slavu iemantojušajām grāmatām par rotaļu lācīti Vinniju Pūku, kas aizēnoja citus A. A. Milna radītos darbus.

A. A. Milns dzimis Londonā, Hamstedā, skolotāju ģimenē, tāpēc arī Alans mācījās skolā, kuru vadīja viņa tēvs. Vēlāk Alans studēja matemātiku Kembridžas universitātē un darbojās angļu humora žurnālā Punch. Alans piedalījās arī 1. Pasaules karā.

Kad 1920. gadā piedzima A. A. Milna pirmais un vienīgais dēls Kristofers Robins, viņš 1926. gadā publicēja grāmatu “Vinnijs Pūks” (Winnie-the-Pooh), bet jau pēc diviem gadiem 1928. gadā publicēja otro grāmatu – “Jaunā māja Pūka priedītēs” (The House at Pooh Corner). Abās šajās grāmatās viens no galvenajiem varoņiem ir Kristofers Robins, kurš, kā zināms, ir A. A. Milna dēls, tāpēc varētu teikt, ka šīs grāmatas ir vistiešākais veltījums Alana dēlam Kristoferam, precīzāk, Kristofera mīļākajām rotaļu lācītim.

Pirmo 10 gadu laikā pēc darbu publicēšanas tie tika pārtulkoti 40 valodās visā pasaulē. Abas grāmatas ir tulkotas arī latviski, apkopotas un vairākkārt izdotas vienā grāmatā, kas saucas “Vinnijs Pūks un viņa draugi” vai arī “Pūka stāstu grāmata”, kuras ir tulkojusi latviešu rakstnieki Vizma Belševica. Šķiet, tikai retajam mājās nav vienas vai otras grāmata par Vinniju Pūku un viņa slavenajiem draugiem – Sivēnu, Ēzelīti, Ķenguru un mazo ķengurēnu, Trusīti, Pūci, Tīģeri un, protams, Kristoferu Robinu.

1952. gadā Alans pārdzīvoja smagu smadzeņu operāciju, pēc kuras kļuva par invalīdu, bet jau 4 gadus vēlāk mira. Interesanti, ka Alana bērēs klātesošie nodziedāja Vinnija Pūka zināmo dziesmu “How Sweet to be a Cloud”.

Pēc A. A. Milna nāves viņa sieva, kas bija kļuvusi par atraitni, tiesības uz Vinnija Pūka tēlu pārdeva kompānijai The Walt Disney Company. Pašlaik tiesības uz Vinnija Pūka tēlu par 350 miljoniem ASV dolāru ir pagarinātas līdz 2026. gadam.

Čārlzs Dikenss

Čārlzs Dikenss, pilnajā vārdā – Čārlzs Džons Hafams Dikenss, bija angļu rakstnieks, kurš dzimis 1812. gada 7. februārī, bet miris 1870. gada 9. jūlijā. Čārlzs Dikenss bija tik izcils, ka to mēdza dēvēt par Viktorijas laika izcilāko rakstieku. Čārzla Dikensa darbi galvenokārt bija romāni un stāsti. Jāpiemin, ka Čārlzam Dikensam bija liela loma arī romānu turpinājumu rakstīšanas popularizēšanā.

Č. Dikenss piedzima Anglijas pilsētā Portsmutā, vidēji pārtikušā ģimenē, kurā tēvs bija Portsmutas doku ierēdnis. Č. Dikensa bērnība pagāja dažādās Anglijas pilsētās – jau pieminētajā Portsmulā, Četemā, kā arī Londonā. Mazajam Čārlzam labpatikās brīvo laiku pavadīt lasot un uzturoties brīvā dabā. Č. Dikenss kādu laiku mācījās privātajā skolā, kuras laikā pat uzrakstīja traģēdiju “Misnars, Indijas sutāns”, jo ģimene spēja to atļauties, tomēr līdz brīdim, kad Čārlza tēvs nonāca cietumā. Apstākļu spiests, Čārzls bija spiests sākt strādāt jau 12 gadu vecumā. Č. Dikenss ik dienas 10 stundas strādāja apavu ziedes fabrikā, līmējot etiķetes uz apavu ziedes trauciņiem.

13 gadu vecumā Čārlzs sāka mācīties Velingtonhausas Akadēmijā, bet jau 15 gadu vecumā sāka strādāt par rakstvedi advokāta kantorī, kas varēja tam palīdzēt vēlāk kļūt par juristu, tomēr Dikensu jurisprudence nesaistīja, tāpēc viņš kļuva par reportieri, kas rakstīja par politiku un darba darīšanās daudz ceļoja. Kādu laiku Dikenss strādāja arī par parlamenta reportieri.

Īpaši veiksmīgs gads Č. Dikensam bija 1833. gads, kad tas publicēja savu pirmo stāstu “A Dinner at Poplar Walk”, bet jau gadu vēlāk tas kļuva par “The Morning Chronicle” reportieri, kas sniedza tam iespējas savu stāstu publicēt arī vairākos periodikas izdevumos. 3 gadus vēlāk Dikenss publicēja savu pirmo grāmatu “Sketches by Boz”, kurā bija apkopoti visi viņa iepriekš publicētie stāsti.

Tajā pašā gadā Čārzls apprecējās ar Ketrīnu Hogārtu. Tajā pašā laika periodā Č. Dikenss sāka arī turpinājumos publicēt “Pikvika kluva piezīmes”, kurām pateicoties autors beidzot guva panākumus un slavu. Dikenss pameta “The Morning Chronicles” un sāka strādāt par “Bentley’s Miscellany” redaktoru.

1837. gadā piedzima pirmais no desmit Dikensa bērniem. Tad Č. Dikenss aizceļoja uz kontinentālo Eiropu. “Bentley’s Miscellany” turpinājumos Č. Dikenss publicēja romānus “Olivers Tvists” un “Nikolass Niklbijs”. Pēc diviem gadiem Dikenss izdevumā “Master Humphrey’s Clock” izdeva romānu “The Old Curiosity Shop”.

Pēc vēl 3 gadiem Čārlzs devās ceļojumā uz ASV. Gadu pēc ceļojuma Dikenss publicēja romānus “Martins Čezlvits” un “Ziemassvētku stāsts”.

Pēc diviem gadiem Dikenss ar ģimeni pārcēlās uz Itāliju, kur pavadīja vien gadu. Atgriežoties Anglijā, Dikenss režisēja izrādi “Every Man in His Humour”, kā arī pats tajā tēloja. Vēl pēc diviem gadiem Č. Dikenss brīdi padzīvoja Šveicē, bet vēl brīdi – Parīzē.

Č. Dikenss turpinājumos sāka publicēt arī romānu “Dāvids Koperfīlds”. Vēl pēc gada Č. Dikenss nodibināja un bija redaktors žurnālam “Household Words”. Pēc sešiem gadiem uz brīdi Čārlzs pārcēlās uz Parīzi. Pēc trijem gadiem Dikenss izšķīrās no sievas, bet vēl pēc pusgada izdibināja izdevumu “All the Year Round”.

Pašā mūža nogalē, 1890. gadā Č. Dikenss veida pēdējo lasījumu sēriju Londonā. Tā paša gada martā Č. Dikensu pieņēma karaliene Viktorija, bet jau jūnijā Dikenss nomira no asinsizplūduma smadzenēs, ko izraisīja insults.

Ievērojamākie Č. Dikensa darbi ir “Pikvika kluba piezīmes”, “Olivers Tvists”, “Nokalass Niklbijs”, “Senlietu tirgotava”, “Martins Čezlvits”, “Dombijs un dēls”, “Dāvids Koperfīlds”, “Saltais nams”, “Stāsts par divām pilsētām”, “Lielās cerības”, “Ziemassvētku dziesma”.

Volts Disnejs

Volts Disnejs

  • Volters Eliass Disnejs (angļu valodā – Walter Elias Disney) bija amerikāņu filmu un televīzijas producents, scenārists, animātors (animācijas tēlu Mikipeles un Donalda Daka autors), uzņēmējs un filantrops jeb labdaris, aktieris, kurš dzimis 1901. gada 5. decembrī Čikāgā, bet miris 1966. gada 15. decembrī.

Disnejlenda

  • Mūsdienās visiem zināmā Disnejlenda (angļu valodā – Disneyland) ir paša V. E. Disneja nopelns, jo viņš pats piedalījās tās plānošanā un celtniecībā. Disnejlenda tika atklāta 1955. gadā Anahaimā. Neilgu laiku pirms V. E. Disneja nāves tika uzsākta otras Disnejlendas celtniecība, kas bija paredzēta Orlando. V. E. Disneja dibinātā kompānija The Walt Disney Company ir viena no lielākajām mūsdienu izklaides korpporācijām, kas atrodas kā Floridā, tā arī Parīzē. Vēl aizvien, pat 40 gadus pēc V. E. Disneja nāves, kompānijas ikgadējie ienākumi ir lielāki par 30 miljardiem ASV dolāru.

Biogrāfija

  • V. E. Disnejs piedzima Īrijas imigrantu ģimenē, kuri bija ieceļojuši Kanādā. V. E. Volta tēvs bija īrs, bet māte – vāciete. Ģimene vairākas reizes dažādu apstākļu dēļ mainīja dzīvesvietas – no Īrija uz Kanādu, kad imigrēja, no Kanādas uz Čikāgu, kad neveicās ģimenes lauksaimniecības biznesā, no Čikāgas un Kanzasu, kad pasaulē nāca V. E. Disnejs.
  • Jau agrā bērnībā un jaunības gados V. E. Disnejs izcēlās ar talantu zīmēt daudz un dažādas karikatūras. Savukārt pusaudža gados V. E. Disnejs atklāja sevī arī bagātas iztēles stāstnieka un dažādu šovu meistara talantu.
  • Nepagāja ne ilgs laiks, kad V. E. Disnejs 1923. gadā nodibināja savu kompāniju The Disney Bros. Cartoon Studio, kas pēc diviem gadiem tika pārdēvēta par Walt Disney Studios. Pirmā V. E. Disneja uzņemtā kinofilma bija “Alises Brīnumzeme” jeb Alice’s Wonderland.
  • V. E. Disnejs bija ne vien lielisks mākslinieks, bet arī izgudrotājs un novators, jo savas animācijas filmas nepārtraukti centās tehnoloģiski uzlabot.
  • V. E. Disnejam piemita arī lieliska uzņēmēja talants, ar kuru viņš pierādīja, ka īsteni veiksmīgs bizness var būt tikai tas bizness, kura pamatā ir paša uzņēmēja sirdslieta un aizraušanās.
  • Jau 1966. gadā V. E. Disneju aizsaulē aizsūtīja plaušu vēzis, kas bija iemesls tam, ka kinostudija atteicās no jebkāda veida cigarešu attēlojumiem savās filmās.

Sasniegumi

  • Savas radošās dzīves laikā V. E. Disnejs režisēja 111 filmas, bet producēja 576 filmas. V. E. Disneja producētās filmas ir ieguvušas divdesmit divas Amerikas Kinoakadēmijas balvas, bet pats V. E. Disnejs ir ieguvis trīs Kinoakadēmijas balvas un vienu Irving G. Thalberg Memorial Award balvu.

Brāļi Grimmi

Kas ir brāļi Grimmi?

  • Tie ir brāļi Jākobs Grimms un Vilhelms Grimms, kuri bija vācu zinātnieki un kuri pasaules slavu guva, vācot un rediģējot tautas pasakas un nostāstus.
  • Jākobs Grimms ir dzimis 1785. gadā un miris 1863. gadā, bet Vilhelms Grimms ir dzimis 1786. gadā un miris 1859. gadā. Brāļus šķīra tikai 13 mēnešu vecuma starpība.
  • To pilnie vārdi ir Jākobs Ludvigs Karls un Vilhems Karls.

Brāļu Grimmu dzīves gājums:

  • Brāļi dzimuši Vācijas pilsētā Hānavā.
  • Brāļu abi vecāki bija juristi – Filips Vilhelms Grimms un Doroteja Grimma.
  • Filipam un Dorotejai bija 9 bērni – astoņi dēli un tikai viena meita. Tiesa gan, 3 no dēliem nemaz nesasniedza viena gada vecumu.
  • Kad nomira viņu tēvs Filips, abi 11 un 10 gadus vecie puiši pārcēlās uz mātes Dorotejas dzimto pilsētu Kasseli, kurā tie uzsāka mācības vidusskolā. Kasselē brāļi dzīvoja kopā ar aukli.
  • Pēc vidusskolas abi brāļi uzsāka studijas Marburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Tieši universitātes laikā viņi satika profesoru Frīdrihu Karlu Savinjī, kurš tos iesaistīja tā laika Heidelbergas romantiķu kustībā. Šīs kustības iespaidā brāļi sāka pierakstīt un kolekcionēt pasakas.
  • Kad nomira viņu māte Doroteja, Jākobs uzsāka darbu Vestfāles galma bibliotēkā, bet kādu laiku vēlāk Vilhelms sāka strādāt par bibliotekāru Kasselē. Tas bija vienīgais periods viņu dzīvē, kad brāļi bija tik ilgu laiku šķirti, proti, 8 gadus. Pavisam drīz arī Jākobs sāka strādāt Kasselē kopā ar brāli Vilhelmu. Brāļi visu mūžu bija ļoti tuvi un darbojās kopā, soli solī.
  • Brāļu raksturi bija ļoti līdzīgi, iespējams, tieši tāpēc tie visu mūžu bija tuvās, labās attiecībās. Tomēr Jākobam vairāk labpatikās un padevās izpētes darbs, bet Vilhelms bija radošāks un mākslinieciskāks. Tieši tādēļ Jākobs izstrādāja lielāko daļu no brāļu gramatikas un valodas teorijām, bet pateicoties Vilhelmam brāļu pasaku kolekcijai piemīt patīkams stils.
  • Vēlāk brāļi sāka strādāt Getingenes universitātē – Jākobs strādāja par lingvistikas un kultūras vēstures profesoru un bibliotekāru, bet Vilhelms par bibliotekāra palīgu, vēlāk arī kļūdams par profesoru.
  • Brāļi tika ievēlēti par Berlīnes Zinātņu akadēmijas locekļiem. Pateicoties tam tie ieguva tiesības lasīt lekcijas arī Berlīnes universitātē.

Būtiskākie brāļu Grimmu darbi:

  • 1812. gadā tika pabeigts brāļu pirmais pasaku krājums “Bērnu un mājas pasakas” ar 86 pasākām. Vēlāk tas tika papildināts, un sastāvēja no 200 pasākām un 10 bērnu leģendām. Pasaku krājums no iepriekšējiem krājumiem atšķīrās ar oriģinālo formu, proti, pasakas tika pierakstītas tieši tā, kā tās tik stāstītas realitātē, tomēr labskanības labad šad tad nelielas nianses brāļi izmanīja pēc sava prāta. Tie vēlējās atstāt pasakām to oriģinālo formu, lai varētu saskatīt tajās senu mītu paliekas, no kuriem tautas pasakas parasti ceļas.

    Jāpiemin, ka tās pasakas un mutvārdu versijas, kas sākotnēji tika iekļautas šajā pasaku krājumā nebija domātas bērniem, jo to kolekcionēšanas mērķis bija zinātnisks un kultūrvēsturisks. Laika gaitā pasaku saturs un raksturs dabiskā ceļā tika “mīkstināts”, lai tās varētu stāstīt bērniem. Tās Grimmu pasakas, kuras mēs zinām šodien, ne tuvu nav tādas, kādas tās bija oriģināli. Brāļi faktiski bija spiesti pārveidot pasakas, lai tās būtu piemērotas tautai un bērniem, jo Grimmus piemeklēja trūkums un pasaku rakstīšana tautai bija laba alternatīva kā nopelnīt. Pasaku pārveidošana ilga aptuveni 40 gadus.

  • Tika izveidoti likumi, kas tika nosaukti par “Grimmu likumiem”.
  • Dzīves nogalē brāļi veidoja pilnīgu vācu valodas vārdnīcu. Kādu laiku pēc brāļa Vilhelma nāves Jākobs turpināja darbu pie vārdnīcas viens, tomēr arī Jākobs šo apjomīgo vārdnīca nepaguva pabeigt. Vārdnīcu pēc brāļu nāves turpināja veidot vēl vairākas paaudzes, līdz tā tika pabeigta tikai 1960. gadā un tika nosaukta par “Grimmu vārdnīcu”.
  • Populārākās brāļu Grimmu pasakas: “Ansītis un Grietiņa”, “Brēmenes muzikanti”, “Īkšķītis”, “Rapuncele” (“Salātlapiņa”), “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte”, “Pelnrušķīte”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, “Vilks un septiņi kazlēni”, “Apburtā princese”, “Zilbārdis”.

Hanss Kristians Andersens

Izcilais dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens dzimis 1805. gada 2. aprīlī, Odensē, Dānijā un 70 gadu vecumā 1875. gada 4. augustā, Kopenhāgenā, Dānijā miris.

Hanss Kristians Andersens ir pazīstams kā pasaku meistars – vēl līdz šai dienai viņa pasakas tiek lasītas visā pasaulē un vēl joprojām ir vienas no populārākajām pasakām, piemēram, “Princese uz zirņa”, “Sarkanās kurpītes”, “Neglītais pīlēns”, “Sniega karaliene”, “Mazā nāriņa”, “Nelokāmais alvas zaldātiņš”, “Īkstīte”, “Meža gulbji”.

Hanss dzimis un dzīvojis nabadzīgā ģimenē, kurā viņš bija vienīgais bērns. Viņa māte bija veļas mazgātāja, bet tēvs kurpnieks. Tiek uzskatīts, ka ģimenes trūcīgais stāvoklis bija viens no faktoriem, kas mazajā zēnā veicināja radošuma un fantāzijas attīstību – lai radītu ap sevi rotaļu pasauli, zēns bija spiests iztikt tikai ar savu radoši iztēli.

Hansa radošās gaitas sākās jau agrā bērnībā, kad viņš 7 gadu vecumā pirmo reizi apmeklēja teātra izrādi un, tās iedvesmots, sāka izdomāt dažādus stāstus, realizējot tos improvizētās leļļu teātra izrādēs. Hanss atšķīrās no saviem vienaudžiem ar savu neierasto izskatu un radošajām dotībām, tāpēc vienaudži Hansu nepieņēma savā pulkā, kas mazā zēna sirdī radīja neizdzēšamu aizvainojumu, kas vēlāk tika izpausts viņa gara darbos.

Negaidītas tēva nāves dēļ jau 11 gadu vecumā Hanss bija spiests sākt strādāt. 14 gadu vecumā viņš pameta savas dzimtās mājas Odensē, lai dotos uz Kopenhāgenu un piepildītu savu sapni par aktiera karjeru. Neilgu laiku Hansam izdevās nostrādāt par aktieri Dānijas Karaliskajā teātrī, bet drīz vien izskata un balss lūzuma dēļ Hansu no teātra atlaida.

Savas rakstniecības pirmsākumos Hansam neveicās – viņa rakstu darbi nekur neguva atsaucību un atbalstu. Viņa dedzīgā uzcītība un neatlaidība netika nepamanīta – pateicoties šīm īpašībām, Hanss uz pilsētas kases rēķina četrus gadus varēja mācīties Slagelsē. Tālāk skolas gaitas Hansu aizveda uz Helsingoru, bet vēlāk – uz Kopenhāgenas universitāti.

Pirmais stāsts, kas Hansam atnesa zināmu slavu, bija “Pastaiga no Holmēna kanāla līdz Amageras austrumu galam”. Pastāvīgas slavas virsotnē Hansu uznesa viņa pirmais pasaku krājums “Pasakas bērniem”, kas tika uzrakstīts 1835. gadā. Slavas apreibināts, Hanss uzrakstīja vēl divus pasaku krājumus – pirmo 1838. gadā, bet otro – 1845. gadā. Tā Hanss Kristians Andersens kļuva atpazīstams kā pasaku meistars, taču šī pasaku teicēja slava pašam Hansam nepatika, tāpēc viņš intensīvi centās dzēst ar jaunu romānu un stāstu rakstīšanu, taču viņa pūles izrādījās veltīgas – pasaku meistara slava guva virsroku. Pat Hansa pēdējais darbs pirms aiziešanas viņsaulē, ko viņš pēc trīs gadu pārtraukuma uzrakstīja, bija pasaka. Hanss Kristians Andersens un viņa darbi, kā tas nereti ir pieredzēts arī citos gadījumos, lielāko slavas uzplaukumu piedzīvoja tikai pēc autora nāves.

Hansa Kristiana Andersena atstātajā pūrā ir vairāk kā 160 pasakas, romāni, lugas un dzejoļi, kuru motīvi ir vairāku desmitu kinofilmu, multiplikācijas filmu, teātra un baleta izrāžu pamatā visā plašajā pasaulē.

Gundega Repše

Gundega Repše

Gundega Repše ir viena no jaunāko laiku spilgtākajām latviešu rakstniecēm, jo viņas daiļradē ietilpst kā stāsti, tā romāni, esejas un pat pavārgrāmata. Viņu droši var dēvēt par vienu no ietekmīgākajām 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta latviešu rakstniecēm un prozaiķēm.

Repše ir dzimusi 1960. gada 13. janvārī Latvijas galvaspilsētā Rīgā.  Pēc vidusskolas absolvēšanas Gundega tālāk ir devusies mācīties uz Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju, kurā beigusi mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Pēc augstākās izglītības iegūšanas rakstniece ir aktīvi darbojusies vairākos izdevumos, piemēram, žurnālā “Liesma” un “Karogs un avīzēs “Labrīt” un “Izglītība un Kultūra”, kā arī Mākslinieku savienībā. Šajos izdevumos viņa publicēja gan recenzijas, gan dažādus citus rakstus par literatūru un arī sabiedrību. Bet rakstus par mākslu Repše publicēja zem pseidonīma Ģertrūde Rāma.

Lai gan Repše raksta jau no 15 gadu vecumam, kas jau kopš tā laika viņai ir kā garīgais patvērums, autores pirmā publikācija bija laikrakstā, kad 1979. gadā viņas stāstu “Kamielis Vecrīgā” nopublicēja “Literatūra un Māksla”. Šim stāstam sekoja stāstu krājums “Koncerts maniem draugiem pelnu kastē”, kurā sāk parādīties izteiktais Repšes stils un kurš tika izdots 1987. gadā. Rakstnieces viens no vēl aizvien populārākajiem un zināmākajiem darbiem ir 1990. gadā izdotais romāns “Ugunszīme”, ko lielā mērā var dēvēt par Repšes kā profesionālas rakstnieces lielo debiju.

Pēc “Ugunszīmes” nākamais Gundegas darbs bija prozas cikls “Septiņi stāsti par mīlu”, kurā tika risināti cilvēka eksistenciālie jautājumi. Šim darbam sekoja stāstu krājums “Šolaiku bestiārijs”, un trīs romāni – “Ēnu apokrifs”, “Sarkans” un “Īkstīte”.

Pēc tam klajā nāca Repšes romānu un eseju krājumi “Pieskārieni”, kuas tika rakstīts par viņas mātes māsas vīru – mākslinieku Kurtu Fridrihsonu un viņa darbiem, “Tuvplāni”, kuru centrā bija Dž. Skulme un “Sieviete miglā” par L. Purmali. Tie iznāca attiecīgi 1998., 2000. un 2001. gadā. Tiem sekoja stāstu krājums “Ludovika zemes”, monogrāfija par Ojāru Vācieti, uz vairāki citi darbi.

Autores darbos visbiežāk sastopamās tēmas ir filozofija, psiholoģija un eksistenciālisms. Iemīļota darbu tēma Repšei ir arī dažāda veida darbi, kuru pamatā ir citi mākslinieki vai to darbi.

  • Viens no Repšes populārākajiem darbiem, kuru noteikti vajadzētu izlasīt ikvienam, ir arī rakstnieces romānu cikls “Smagais metāls.”, kurā ietilpst romāni “Alvas kliedziens”, “Vara rati” un “Dzelzs apvārdošana”.
  • Bet Gundegas interesantākais darbs, manuprāt, ir “Rakstnieku pavārgrāmata”, kurā viņa ir apkopojusi daudzu Latvijas rakstnieku un mākslinieku iemīļotākās receptes, kā arī stāstus, kuri saistīti ar ēdiena gatavošanu vai pašiem ēdieniem.

G. Repše ir arī saņēmusi Raiņa un Aspazijas fonda balvu, Literatūras gada balvu, kā arī oficiāli ir uzņemta Rakstnieku savienībā.