Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis

Dzīves gadi – 24. janvāris 1776. gads – 25. jūnijs 1822. gads.

Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa slavenākās pasakas – “Riekstkodis”, ‘Dons Žuāns”, “Undīne”.

Prūsijas karalistē, advokāta, Kristofa Ludviga Hofmana ģimenē, piedzima zēns, kuram deva vārdu Ernsts. Kad zēnam bija trīs gadi, viņa vecāki izšķīrās. Ernstu aizveda pie vecmammas un tur viņš nokļuva spēcīgā, mātes brāļa ietekmē. Mātes brālis bija talantīgs un gudrs cilvēks, kurš aizrāvās ar mistiku un fantastiku.

Ar laiku, zēnam parādījās gan muzikālās dotības, gan gleznošanas dotība. Ar šīm dotībām, vēlāk, pieaugušo dzīvē, viņš centās pelnī naudu iztikai. Bet, paklausot, onkuļa gribai, Ernsts Hofmanis iestājas Kēnigsbergas universitātē – juridisko zinātņu kursā un pabeidz to ar izcilību.

Tālāk viņa dzīve bija saistīta ar valsts darbu. Līdz 1807. gadam, viņš strādā dažādos amatos, bet brīvajā laikā nodarbojas ar zīmēšanu un muzicēšanu. Mazliet vēlāk, kad viņš, cenšas sev iztiku nopelnīt tikai ar mākslu, viņa dzīvē ienāk nabadzība un nepatikšanas. Bet uztraukties nedrīkstēja. 1807. gadā viņš atstāj Kēnigsbergu un dažus gadus vēlāk, viņš manto nelielu mantojumu. Pēc kāda laika, kuru viņš pavadīja Drēzdenē, 1815. gadā Ernsts pazaudē kapelmeistara vietu, kurā strādājot, viņš varēja spilgti izpaust savas ambīcijas. Dzīve liek viņam atgriezties kalpošanā, kura viņam tik ļoti nepatīk. Ernsts tiek aizsūtīts uz Berlīni. Te viņš varēja samērā labi nopelnīt un darba viņu pārāk nenogurdināja. Viņam palika daudz brīva laika, kuru viņš labprāt veltīja mākslai.

Savus uzskatus par dzīvi, Ernsts Hofmanis cenšas parādīt savās pasakās un stāstos, kuriem ir izteikta nosliece uz fantastiku. Tāsu stāstu un pasaku ir ļoti daudz un tie visi, savā ziņā, ir unikāli un neatkārtojami. Ernstam Hofmanim ir lielisks talants izdomāt varoņus, kuri ir jautri un graciozi, bet kādreiz, arī pārlieku drūmi. Izdomātās tautas, nesa saviem lasītājiem sarkasma un nenopietnas satīras informāciju, bet to, savukārt, negribēja pieņemt vācu kritika.

Ernsts Hofmanis, juta stipru nepatiku pret cilvēkiem ar šauru redzes loku un “maigajām” tējas sabiedrībām. Ar lielāko prieku, lielāko vakaru un nakts daļu, viņš pavadīja vietējā vīna pagrabā. Vīns, protams, atstāja iespaidu uz viņa nerviem, viņš kļuva viegli aizkaitināms, sāka mocīties ar bezmiegu. Atnākot mājās, Ernsts Hofmanis, sāka rakstīt briesmu stāstus, radīt jaunus tēlus, no kuriem, kādreiz, baidījās pat pats. Bet tad, kad bija pienācis laiks, viņš precīzi ieradās savā darba vietā, sēdēja, izpildīja savus pienākumus tā, it kā nekas nebūtu noticis. 46 gadu vecumā, Ernstam, bija iestājies izsīkums, līdz kuram, viņu bija novedis viņa nekārtīgais dzīves veids.

Ernsts Hofmanis nomira Berlīnē. Līdz pašai nāvei, viņam izdevās saglabāt lielisku asprātību un neparastu iztēli. Ernstu apglabāja Berlīnē, Jeruzalemes kapsētā.

Slavens, Ernsts Hofmanis, kļuva arī citās valstīs – Ziemeļamerikā, kā arī Eiropā.

Ernsta Hofmaņa dzīvei ir veltīta Žaka Ofenbaha opera “Hofmana pasakas” un M. Bažana poēma “Hofmana nakts”.