Interesantas pasaku grāmatas bērniem

Lielākajai daļai sabiedrības pasakas asociējas ar pasaku grāmatu lasīšanu bērniem pirms nakts miega, tomēr mūsdienās informācijas tehnoloģiju attīstība ir ietekmējusi arī grāmatu industriju. Pasakas tagad ir pieejamas ne vien elektronisko grāmatu formātā, bet arī audio formātā – noklausāmas interneta tiešsaistē datorā vai telefonā, vai, piemēram, kāda rotaļu lāča vai zaķa stāstījumā, kā arī citos, iespējams, daudziem vēl neapzinātos veidos. Lai vai kā mainītos pasakas pasniegšanas forma, attīstoties tehnoloģijām, svarīgākais tomēr ir pasakas saturs un vēstījums un, ejot cauri laikmetiem, ir pasakas, kas nepazūd. Šīs mūžīgās pasakas tiek stāstītas no paaudzes paaudzē, mazliet mainoties to interpretācijai, precīzāk, pasaku elementiem pārvarot dažādu tautu robežas, taču saglabājot to galveno vēstījumu. Kuras ir tās pasakas, kas ir spējušas izdzīvot cauri laikmetu un tautu griežiem, kas vēsta par cilvēces morāli un vispasaulīgajām vērtībām, kas spēj vakaros iemidzināt tūkstošiem bērnu?

Ir pasakas, kuras stāsta dažādas tautas visā pasaulē, pārvarot valodas barjeru, piemēram, Rausītis jeb Колобок (no krievu valodas – rausītis), bet ir arī iecienītas un mīļas pasakas, kuras stāsta tikai savas tautas robežās, piemēram, latviešu pasakas “Kaķīša dzirnavas”, “Velniņi”, “Maija un Paija”, “Sprīdītis” un citas.

Populārākās, tātad arī cilvēcesprāt interesantākās, pamācošākās un audzinošākās pasakas ir “Puisītis Pirkstiņš”, “Vasilisa Brīnumdaiļā”, “Pelnrušķīte”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, “Ezīša kažociņš”, “Zelta zirgs”, “Pilsētas pele un lauku pele”, “Meža gulbji”, “Runcis zābakos”, “Brēmenes muzikanti”, “Sarkangalvīte un vilks”, “Ansītis un Grietiņa”, “Trīs sivēntiņi un vilks”, “Mazais princis”, “Pasaka par zelta ābeli”, “Pasaka par vērdiņu”, “Sniega karaliene”, “Princese un zirņa”, “Īkstīte”, “Nezinītis uz Mēness”, “Mazā nāriņa”, “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, “Pinokio”, “Alise Brīnumzemē”, “Princis – varde”, “Aladins”, “Skaistule un briesmonis”, “Robins Huds”, “Neglītais pīlēns”, “Apburtā princese” un daudzas citas.

Pasakām ir ļoti liela nozīmē katras tautas kultūrā, jo, pirmkārt, pasakas ir daļa no nemateriālā kultūras mantojuma, otrkārt, pasakām ir pedagoģisks un audzinošs raksturs, treškārt, pasaku stāstīšana ir veids, kā vecāki un bērni var nodibināt komunikatīvu un emocionālu saikni, ceturtkārt, pasakas ir valodas attīstības līdzeklis, tāpēc – lasīsim, stāstīsim un klausīsimies pasakas!