Interesanti fakti par pasakām

Gandrīz visiem, tagad nu jau pieaugušajiem cilvēkiem, bērnībā tika lasītas pasakas un tagad viņi, tās tieši tāpat lasa saviem bērniem. Pasaku lasīšana un pasaku stāstīšana ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, kura tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Pasakas ir ļoti interesantas un pamācošas, bet ne visi zina, ka arī par pasakām un to rašanos ir daudz interesantu faktu.

Rakstnieks, Džeimss Berijs, ir uzrakstījis grāmatu par Pīteru Penu, zēnu, kurš nekad nepalika pieaudzis. Šis tēls ir veltīts viņa brālim, kurš nomira iepriekšējā dienā, pirms Džeimsa 14. dzimšanas dienas, tieši tāpēc, viņš vienmēr ir palicis jauns un nekad nenoveco viņu mātes atmiņā.

Japāņu folklorā ir pasaka, kura ļoti atgādina Krilova fabulu par vārnu un lapsu. Tikai, lapsas vietā tur galvenais varonis ir gliemezis un kad vārna viņu noķer, tas saka: “Tev ir tik skaista balss, nodziedi lūgšanu Budai un es mierīgi nomiršu.” Vārna sāk lūgties un nomet gliemezi.

Vinnijs Pūks, pie sava vārda pirmās daļas tika pateicoties reālajai, rakstnieka Milna dēla, Kristofera Robina, rotaļlietai, kura tika nosaukta par godu Londonas zooloģiskā dārza iemītniecei – lācenei Vinnipegai, kura tur, savukārt, nonāca no Kanādas. Otrā, Vinnija Pūka vārda daļa, tika aizgūta no Milnu ģimenes paziņu gulbja vārdā Pūks.

Lai arī cik neticami tas liktos, bet barons Minhauzens bija reāls, nevis izdomāts cilvēks. Jaunībā, viņš aizbrauca no savas dzimtās pilsētas Vācijā uz Krieviju un kļuva tur par pāžu. Mazliet vēlāk, viņš savu karjeru uzsāka armijā un aizdienējās līdz kapteiņa pakāpei un tad aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Tur viņš palika slavens pateicoties neparastajiem stāstiem, kurus viņš stāstīja par dienēšanu Krievijā, piemēram, kā Pēterburgā iebrauca ar vilku, kurš bija iejūgts kamanās, par zirgu, kurš bija pārgriezts uz pusēm, par kažokiem, kuri sāka trakot un par ķirsi, kurš uzauga briedim uz galvas. Šie neparastie stāsti, kā arī jaunie stāsti, kuri tika piedēvēti baronam, palīdzēja izveidot literāro Minhauzena tēlu.

Šarla Pero un brāļu Grimmu pasakas ir radušās viduslaikos, tāpēc to oriģinālie teksti no mūsdienās zināmajiem tekstiem, bieži vien atšķiras cietsirdību, nežēlību un sadzīves ainu dabīgumu. Piemēram, pasakā par Sarkangalvīti un vilku, vilks apēd ne tikai vecmāmiņu, bet piedevām vēl arī pusi, no sādžas iedzīvotājiem, bet Sarkangalvīte, viņu pēc tam ievilina bedrē ar verdošu darvu. Bet pasakā par Pelnrušķīti, māsām uzvilkt kristāla kurpīti izdodas tikai tad, kad viena no viņām nocērt sev pirkstu, bet otra papēdi. Apmānīt viņām nevienu neizdodas, jo atmaskot viņas palīdz baložu dūdošana.

Pasaku par vilku un septiņiem kazlēniem, Rumānijā sauc par pasaku “Kaza un trīs kazlēni”. Tāpēc, filmas “Mamma” uzņemšanas laikā izvēlējās vidējo kazlēnu skaitu – piecus.

Runājot par pasaku tēliem un sižetiem, gribas teikt, ka ne vienmēr tie ir tik nevainīgi, kā mums liekas un pirms pasaku lasīšanas, vecākiem noteikti vajadzētu izvērtēt, kuras pasakas ir atbilstošas viņu bērnu vecumam.