Kāpēc mēs mīlam biedējošas pasakas

Daudziem lasītājiem pasakas kalpo par pirmo iepazīšanās avotu ar izdomātiem stāstiem un tēliem. Kādreiz tās mūsu dzīvē ienāk kā leģenda vai stāsts, kuras mums lasa vecāki pirms gulēšanas, kādreiz, mēs ar tām saskaramies tajās filmās, kuras ir uzņemtas pēc pasaku motīviem ir papildinātas ar dziesmām un noslēpumaina drauga, parasti dzīvnieka formā, smieklīgajiem piedzīvojumiem. Bet, jo vairāk cilvēks uzzina par šīs literārās formas vēsturi, jo briesmīgākā gaismā tā atklājas. Pasaku personāžu briesmīgie likteņi un slēptais zemteksts, sāk likties nepieņemams mazu bērnu ausīm.

Piemēram, apskatīsim, Džambattista Bazile “Pasaku pasaka”, kura pirmo reizi tika nopublicēta XVII. gadismtā. Tajā var redzēt daudz pasakai raksturīgu elementu, jaunieši dodas laimes meklējumos, karaliskās ģimenes cieš no lāstu jūga, bet ļaunprātīgie cilvēkēdāji kaļ briesmīgus plānus. Tieši tāpat, kā brāļu Grimmu pasakas, arī šī pasakas sastāv no vairākiem desmitiem stāstu, kuras ir savāktas pa visu valsti un publicētas Neapolē, jau pēc rakstnieka nāves. “Pasaku pasaka” ietver sevī 50 sižetus, kuras iekļaujas kopējā kompozīcijā. Pēc ilgstošas iegrimšanas grāmatas lasīšana, tu sāksi izjust neparastas sajūtas: prieks un vieglprātība pazūd, un tu sāc drebēt no sirreāliem, kaut arī intuitīvi saprotamiem tēliem, kurus sastopi grāmatā. Neskatoties uz to, ka šim pasakām ir vairāk par simts gadiem, dažas no tām satur tādas epizodes, kuras grūti pat iedomāties mūsdienu sacerējumos.

Bet, tas nenozīmē, ka “Pasaku pasaka” ir apsteigusi savu laiku, daudzas dīvainās detaļas iedarbojas brīnumaini, kaut gan šīs grāmatas lasīšanā, tā īsti dziļi, nevajadzētu iedziļināties. Kaut gan jāsaka, ka tā ir spējīga uzdāvināt lasītājiem daudz dīvainu un interesantu tēlu, kurus var apbrīnot, jo tā tomēr ir tipiska, XVII. gadsimta grāmata ar visām no tā izrietošajām sekām.

“Pasaku pasaka” mums uzreiz paliek atmiņā tāpēc, ka tajā ir izdomāti neprātīgi tēli, kurus izmanto vairākos stāstos, kā arī sarkastiskais tonis, kurā pasakas tiek pasniegtas.

Veco pasaku lauciņus bieži vien izmanto arī mūsdienu autori, piemēram, Kate Bernheimer, ir kļuvusi par redaktoru divām antoloģijām, kuras sastāv mūsdienu pasaku autoru spēlēšanās ar šo formu, nesen tika atkārtoti izdota Joy Williamsa grāmata “Samainītais”. Vēl vajag pieminēt Andželu Karteri, kuras romāni un stāsti nākošajām rakstnieku paaudzēm atstāj lielu daudzumu aizvēsturiska materiāla, kurš ir jāpārdomā un jāpārvērtē. Jāsaka, ka lasot “Pasaku pasaka” prātā ienāk doma, ka līdz galam to saprast tā arī neizdosies, jo, katru reizi to lasot, jūs atklāsiet priekš sevis atkal un atkal kaut ko jaunu. Piemēram, kaut kādas dīvainas detaļas, kuras satriecošā veidā saskanēs kopā ar kaut kādiem jauniem notikumiem. Tas ir vienkārši unikāli, kā mūsdienu psiholoģija un sociāli – politiskie notikumi uzliek savu zīmogu mūsu uztverei, pārvēršot vecus, briesmīgus stāstus par kaut ko atpazīstamu un tādā veidā iekaro sev ceļu uz nākotni.

Ir iespējams, ka pastāv viena, tāda lieta, kura apvieno tos autorus, kuri izdomā pasakām citu jēgu, dod priekšroku to briesmīgajai būtībai. Viņi cenšas mums atgādināt, ka neskatoties uz to, ka mūsu pasaule ir milzīga un sarežģīta, mācību stundas, kuras tiek pasniegtas stāstos par ļauniem un labiem cilvēkiem, ir sastopamas samērā reti. Cita lieta ir ķermeņiem, kuri mainās, ainavām, kuras arī mainās un straujajiem lēmumiem, kuri ir spējīgi apgriezt pasauli kājām gaisā. Tāds pasniegšanas stils aizskar mūs daudz stiprāk un joprojām saglabā savu pievilcību. Daudzi stāsti paliek tik pārliecinoši daudzu simtu gadu garumā, ka tos nav spējušas ietekmēt nekādas laika izmaiņas.