Es atceros gadījumu no 90. gadu vidus. Gāju pa Barona ielu un ar perifēro redzi pamanīju sevi uz vienas no tām grāmatām, kas bija izstādītas bibliotēkas skatlogā. Tas bija mācību grāmatu stends. Es biju pārsteigts, jo nebiju nevienam devis šo fotogrāfiju. Es zināju, kas ir šīs fotogrāfijas autors – piezvanīju, noskaidrojās, ka arī fotogrāfijas autore nebija to pārdevusi vai devusi izmantošanai. Fotogrāfija bija nozagta. Blakus bija vēl daudz grāmatu vāku ar fotogrāfijām – tas ir mūsu lielākais mācību grāmatu izdevējs.
Cik vēl no tiem attēliem bija nozagti? Paziņa, kas tolaik strādāja tajā pašā izdevniecībā par maketētāju, apgalvoja, ka – visas. Jo vadība neuzskata par nepieciešamu pirkt bildes, kad visu var novilkt internetā. Vai nav kaut kādas ētiskas pretrunas tajā, ka šobrīd tā pati izdevniecība – pat saimnieki un vadība nav mainījušies, – cik noprotu, ir „cīņas par taisnīgumu” vadoņi, bet sodu saņem tie, kuru pārkāpums (ja tāds vispār bija! Spriežot pēc manas pieredzes – tas Ideju Forums, e-bibliotēku veidojot, strādā ļoti korekti!) vēl pat nav pierādīta?
Precedents ar e-bibliotēku ir tumšo viduslaiku vērts. Piesedzoties ar „svēto” autortiesību vārdu, tumsonība, mantkārība, ciniskā liekulība karo pret patiesi progresīvām iniciatīvām, labākie mūsu sabiedrības cilvēki ir spiesti pierādīt acīmredzamas lietas tiesas priekšā un tiek sodīti par to, ka uzskata – zeme nav plakana.
Man ir kauns. Atgriezās tā pati sajūta, ko piedzīvoju pirms dažiem gadiem Grāmatniecības padomes sēdē Kultūras ministrijā. Uz sēdi bija atnākusi neredzīgo bibliotēkas pārstāve. Viņa palūdza izdevējus dot neredzīgo bibliotēkai gatavo grāmatu maketus, vienkārši pārsūtīt pdf failu. Tas atvieglo grāmatas pārtaisīšanu Braila šriftā, tad neredzīgiem ik gadu tiktu vairāk grāmatu. Viņa runāja dedzīgi un pārliecinoši. Biju gaidījis, ka tūlīt sekos daudz piedāvājumu no izdevējiem. Bet pretī šī sieviete saņēma histērisku Kilblokas k-dzes tirādi, kuras būtībā bija prasta, kā bada sajūtas izraisīta: „Kas par to maksās?!”. Es ceru, ka tas viss tika protokolēts – nākotnes paaudzēm.
Literātu vidē ir tāds pavisam nesmieklīgs joks – „grāmatu izdevēji un grāmatu pārdevēji ir lielākie grāmatu ienīdēji, un paši autori visvairāk cieš no autortiesību aizstāvjiem”. Vajāšana un represijas pret IF ļoti labi to pierāda.
Šis ir tas retais gadījums, kad nav daudz jāzina un nav jāiedziļinās juridiskās niansēs, lai saprastu, kurā pusē nostāties. Esmu ar tiem cilvēkiem par kuru rīcību man nav kauns.
Artūrs Punte (Orbīta)
