Vai pasakas var negatīvi ietekmēt bērna psihi?

Pēdējā laikā ir īpaši aktualizējies jautājums par izvēlētās literatūras ietekmi uz bērnu psihi. Piemēram, Lielbritānijā, nesen veiktā pētījumā atklājās, ka vecāki izvairās saviem bērniem lasīt daudzas zināmas pasakas, kas uzskatāmas par bērnu literatūras klasiku un ar kurām kopā ir uzaugušas vairākas paaudzes. Tam par iemeslu ir bažas, ka pasakas bērnam var iemācīt nepareizu, sagrozītu pasaules uztveri un pat bojāt viņu psihi. Vai tiešām pasakas var bērnu ietekmēt negatīvi, vai arī tas ir modernās pasaules radīts mīts?

Daudzas mātes, piemēram, izvairās lasīt savām meitām visiem labi zināmo pasaku “Pelnrušķīte”, jo tā meitenēs radot mazvērtības kompleksus un liekot paļauties uz citu labvēlību. Pasakā esot nepareizi atainota sievietes loma sabiedrībā un uzsvars tiek likts uz to, ka savu dzīvi var atrisināt apprecoties ar bagātu vīrieti. Vēl vecāki izvairās lasīt pasakas, kurās sastopamas šausmas, bailes un briesmas, jo uzskata, ka šādi motīvi var patiešām negatīvi ietekmēt bērnu psihi. Piemēram, pasakā “Ansītis un Grietiņa” bērni nonāk ļaunās raganas gūstā, kas grib viņus apēst. Kas tāds var nobiedēt bērnu un radīt viņā paranoiskas tieksmes, bailes un neuzticību. Vēl kopumā nereti tiek norādīts uz to, ka pasakās vienmēr labie tēli ir attēloti skaisti, bet sliktie neglīti, kas iemāca bērnam domāt sekli un vērtēt cilvēkus pēc viņu ārējā izskata. Piemēram, pasakā “Sniegbaltīte” skaistuma slavināšana atklājas ļoti spilgti, kad ļaunā pamāte grib nogalināt Sniegbaltīti, jo viņa ir skaistāka.

Piemēru tam, kā vecāki pasakās saskata dažādus negatīvus motīvus ir daudz. Tā kā bērna prāts ir nenobriedis un viegli ietekmējams, pastāv iespēja, ka viņš kaut ko no pasakām varētu saprast pārāk tieši un iemācīties kaut ko negatīvu vai pat iespējams gūt traumatisku pieredzi, taču, tas var notikt tikai tad, ja pasakas tiek nepareizi interpretētas un netiek izvēlētas atbilstoši bērna attīstības vecumam.

Pirmkārt, vecākiem ir jāpārrunā ar bērnu to, ko viņš ir sapratis. Pasakas ir pilnas ar dažādām dzīves gudrībām. Tās palīdz bērnam attīstīt radošo domāšanu, iemāca risināt problēmas, attīsta valodu utt., bet vecākiem ir jāpārliecinās, ka bērns patiešām uztver un uzsūc visu pozitīvo ko pasakas dod. Ja pēc pasakas izlasīšanas viss tiek pārrunāts, vecāki var pārbaudīt, kā šī pasaka ir ietekmējusi bērnu, un ja viņš ir guvis kādas negatīvas mācības, vecāki var to labot, izskaidrojot patiesību. Pajautājiet bērnam, ko viņš ir iemācījies, kā viņš būtu rīkojies varoņu vietā, kas viņam pasakā nepatika utt. Tāpat arī paskaidrojiet, ka pasaka tomēr nav reālā dzīve. Paskaidrojiet, ka dzīvē ir jācīnās, lai kaut ko sasniegtu un neviena labā feja ar burvju nūjiņu nenāks, bet tajā pašā laikā šo mācību varat skaidrot no cita viedokļa – ar tiem, kas cenšas notiek labas lietas.

Vēl, ļoti būtiski ir atrast vecumam atbilstošas pasakas. Pasaku vecuma amplitūda ir ļoti liela. Pasakas var sākt stāstīt jau pavisam maziem bērniem, kā arī ir pasakas, kas būs piemērotas tikai pieaugušajiem. Protams, maziem bērniem nevajadzētu stāstīt pasakas, kurās saskatāmi izteikti negatīvi motīvi, briesmoņi, nāve, šausmas utt. Maziem bērniem ir jāstāsta pasakas, bez sarežģītiem konfliktiem un ar ļoti primitīvām dzīves mācībām, piemēram, ka nevajag darīt otram ļaunu, ka svarīgi ir dalīties utt. Lielākiem bērniem, savukārt tieši patiks pasakas ar negaidītiem pavērsieniem, briesmām utt., jo tas viņus ieintriģēs.

Kopumā jāsaka, ka pasakas var bērnu ietekmēt arī negatīvi, bet tad pie vainas ir nepareiza pasaku izvēle un interpretācija. Arī mēs, pieaugušie, izvēloties nepareizu literatūru, varam gūt nepareizus, maldīgus priekšstatus par dzīvi, bet izvēloties mūsu emocionālajam stāvoklim un gaumei atbilstošu literatūru, mēs varam iemācīties ļoti daudz ko jaunu un gūt pozitīvas emocijas. Noteikti nevajadzētu saviem bērniem liegt prieku baudīt pasakas, tikai tāpēc, ka jūs māc šaubas par pasaku sniegtajām dzīves mācībām. Ja skaidrosiet savam bērnam pasakas morāli un pratīsiet paskaidrot, kas ir realitāte un kas fikcija, nekādu problēmu nebūs.